Tik elegantas pretrunas mūsu amatpersonām, šķiet, nepadodas, tomēr viņi cenšas, piemēram, jo biežāk tiek piesaukta nepieciešamība kādu jautājumu risināt konstruktīvi, bez populisma, jo drošāk var prognozēt, ka būs mēģinājumi pārkliegt citam citu publiskajā telpā.
Galva uz izkāmējuša rumpja
1. Lielākā jandalēšana aizvadītajā nedēļā, kā zināms, bija par pedagogu atalgojumu. Lai gan lielākoties tā izpaudās kā publiska apmainīšanās ar laipnībām starp dažiem valdības locekļiem, problēma ir nopietnāka. Proti, lai gan konkrēto ministriju publiskajā telpā visbiežāk pārstāv ministrs (-e), ir taču skaidrs, ka neba Slava Dombrovskis vai Vilku Andris naktīs ar kalkulatoru rokās paši rēķina skolēnu skaitu vai likmes. Tātad, ja abiem kungiem ir savstarpējas pretenzijas pret skaitļiem, tad dusmīgs skatiens jāvērš viņu komandu virzienā. Var noprast, ka līdzīgus pārmetumus var izteikt kultūras ministres komandai, jo atskaņas no aizvadītās nedēļas valdības sēdes liecina: kundze cīnīties par budžetu devusies pagalam neapgādāta ar faktoloģiju, vien pārpilna ar pārliecību par savu taisnību. Galu galā arī Sprūdža nedienas lielā mērā saistītas ar to, ka Peldu ielā nav ļaužu, kas pabrīdinātu ministru par viņa ideju iespējamām sekām.
Te, protams, var noplātīt rokas bezspēcībā - atalgojuma vai politisku jezgu dēļ no ministrijām aizgājuši labi speciālisti, ko padarīsi. Tomēr šo uzstādījumu apstrīd citu ministriju piemēri - var karsti strīdēties par Circenes un Viņķeles idejām, bet nevar noliegt, ka abas lēdijas savu ministriju mašinēriju spēj uzturēt ieeļļotu un darboties spējīgu. Lai situācija uzlabotos, varbūt ir vērts pēc budžeta kautiņa ar vēsu prātu apsēsties un saprast, kuras ministrijas ir visjūtamāk novājinātas un jāstiprina ar kadriem. Valdības līmenī ir pieņemti lēmumi par atalgojuma izlīdzināšanu valsts pārvaldē, tātad šādas revīzijas veicēju (Valsts kanceleja?) rīcībā ir arī zināmi finansiāli burkāni.
Ne mazāk svarīgi - tas gan prasa daudz ilgāku laiku - būtu palielināt darba valsts pārvaldē prestižu, jo šobrīd daļa sabiedrības valsts pārvaldes vērtējumā uzrāda jau pieminēto Pakistānas talibu cienīgu šizofrēniju, prasot labu darbu un vienlaicīgi regulāri atgādinot, ka šajos kantoros lielākoties strādā neveiksminieki vai korumpēti ļaudis, kuriem atalgojumu palielināt nedrīkst, drīzāk otrādi. Savdabīgi - gribētos redzēt cilvēku, kurš ķirurgam pirms gulšanās uz galda klāsta, ka apšauba viņa kvalifikāciju, godprātīgumu un vispār uzskata viņu par maitu. Te arī varētu piebilst, ka divi no pašreizējās valdības adekvātākajiem ministriem - Straujuma un Matīss - paši nāk no ierēdniecības.
Kvantitāte un kvalitāte
2. Pagājušajā nedēļā statistikas cienītāji pamanīja, ka Valdis Dombrovskis ir kļuvis par premjeru, kas atjaunotās Latvijas vēsturē šajā postenī noturējies visilgāk. Tas savukārt rosināja apceres par to, kā gan tas cilvēkam izdevies un kā to vērtēt. Lielākoties gan skaidrojumi saistīti ar valdības vadītāja personību, tomēr precīzāka diagnoze laikam gan ir cita. Proti, tas nav pats iekārojamākais darbiņš, tādēļ to darīt gribētāju nemaz nav tik daudz. Piemēram, socioloģiskās aptaujas liecina, ka ir cilvēki - Sudraba, Lembergs -, kurus viedā tauta uzskatītu par potenciāli labākiem izpildvaras vadītājiem. Ņemot vērā Latvijas iekšpolitikas tradīcijas (sveiciens Emsim un Krištopanam...), kādu premjeru «noraut» nav nekādu problēmu. Ar nosacījumu, ka kāds gatavs stāties vietā. Līdz ar to diez vai būtu milzīgas problēmas par Dombrovski publikas skatījumā labākiem kandidātiem gūt šo iespēju bagātināt savu CV ar jaunu ierakstu, bet laikam jau cena jāmaksā pārāk augsta.
Savukārt Dombrovska darbības vērtējumā iezīmējas situācija, kad būtiski atšķiras skatījumi uz to, kas tuvākajā nākotnē gaidāms. Proti, ir ļaudis, kuri atzīst viņa nopelnus krīzes periodā, bet aizrāda, ka nu gan nepieciešama drosmīgāka rīcība («jāsāk domāt par attīstību, ne tikai stabilizāciju» utt.). Turpretim pats Dombrovskis, šķiet, tuvāko gadu divus vērtē piesardzīgi, attiecīgi uzskata, ka straujas kustības izdarīt nevajag. Ja ņem vērā pasaules ekonomikā notiekošo, premjeram varētu piekrist, tikai problēma tā, ka pats viņš publiski apgalvo, ka sliktākais ir aiz muguras, krīze pārvarēta, «veiksmes stāsts». Šādā kontekstā premjeram varētu ieteikt laiku pa laikam publiski atgādināt, ka Latvijai joprojām ir lielas parādsaistības, kuras ir jāpārfinansē. Lai šim mērķim naudu iegūtu par pieņemamu cenu, jārēķinās, ka finanšu tirgiem tīkamāka šķiet pieticība un ieņēmumu un izdevumu līdzsvars. Amatpersonu lāsts ir nepieciešamība atkārtot vienu un to pašu vēstījumu - dažkārt tas kaitina, tomēr nemaz nebūtu slikti, ja Dombrovskis regulāri atkārtotu, cik miljonus mums izmaksā parāda apkalpošana un ko mēs par šiem miljoniem varētu izdarīt, ja pašu prātīguma rezultātā parāda izmaksas izdotos samazināt.
Pretrunīgi signāli
3. Aizvadītajā nedēļā radās iespaids, ka pierimuši ir izcilākie talibu loģikas paraugi latvju zemē, Liepājas metalurga (LM) akcionāri, kuri vienlīdz aktīvi mēnešiem ilgi apliecināja gatavību glābt uzņēmumu un vienlaikus darīja visu, lai tas nenotiktu. LM beidzot iesniedza tiesiskās aizsardzības pasākumu plānu, tika iecelts administrators, galvu no ierakumiem pabāza potenciālie investori. Gan jau apmētāšanās ar dubļiem un aizkulišu intrigas uzplauks ar jaunu sparu, tomēr vismaz pagaidām LM tēma vairs neliek izmisumā saķert galvu.
Toties galvu palauzīt nākas, mēģinot saprast, kas notiek Latvijai ļoti nozīmīgajā Skandināvijas reģiona ekonomikā. Labā ziņa ir tā, ka Zviedrijas Finanšu ministrija uzlabojusi prognozi šīs valsts IKP kāpumam nākamgad - no 2,1 uz 2,5 procentiem. Sliktā ziņa savukārt ir tā, ka Somijas budžeta deficīts šogad būs lielāks, nekā plānots iepriekš, un liekas, ka krīze beidzot atplūdusi arī līdz šai valstij (Investor's Business Daily, 26.08.). Lēnāka izaugsme nofiksēta pat Norvēģijā, kas gan, protams, ir relatīvi maza ķeza, ja ņem vērā šīs valsts stiprās pozīcijas. Diemžēl apstiprinājās arī versija, ka Grieķijas budžeta sūce nebūt vēl nav aizbāzta un nekāda stabilizācija šajā valstī nav gaidāma. Citiem vārdiem sakot, lai gan formāli recesija eirozonā beigusies, optimismu, kas atdzīvinātu ekonomiku (investīcijas, patēriņš, pasūtījumi), nejūt.
Optimismu, protams, nevairo arī Sīrijas konflikta saasinājums. Tēmai gan ir arī apcerīgāki aspekti. Pirmais: pagātnes kļūdas un meli sāpīgi vajā arī pasaules spēcīgāko valstu vadītājus. Lai cik nesimpātisks liekas Sīrijas vadītājs, dzirdot Rietumu paziņojumus par to, ka esot pierādījumi par Asada atbildību ķīmiskajā uzbrukumā civiliedzīvotājiem, nevar neatcerēties, ka vienreiz jau bija neapgāžami pierādījumi - Huseina vadītās Irākas gadījumā -, kas izrādījās bleķis. Nesen Rietumi jau militāri aizstāvēja tautu pret diktatoru - Lībijā. Rezultāts - visai apšaubāms. Respektīvi, arī tad, ja Rietumi Sīrijas gadījumā nekļūdās un savu darbību plāno rūpīgāk, nelāga garša mutē paliek. Otrs aspekts saistās ar to, ka mūžsenais slazds «izvēlies mazāko ļaunumu» kļūst arvien murgaināks. Kas sliktāk - Asads vai radikālie islāmisti? Vai var piemiegt acis uz režīma nelietībām, lai tā drupās neuzplauktu indīgi ziedi? Vai iedzīvotāji ir vainīgi, ja pret viņu apspiedēju cīnās arī cilvēki ar maniakālās idejās balstītu motivāciju? No otras puses, ko nozīmē suverēnai valstij, lai kāda tās valdība, uzbrukt, bet uzbrukt «simboliski un ierobežoti»? Kāda nozīmē, cik un ko sabumbo? Vai jāsaprot, ka mūsdienās militāra spēka lietošana (pieņemsim, ka pamatota) kļūst par tādu kā žestu, kas, vēlams, arī pārāk dārgi neizmaksā? Baigi plūkties negribas, tad nu tā mazliet - lai vienkārši atgādinātu par sevi. Ieroču lietošana kā formalitāte - savdabīgi. Jautājumu daudz, tomēr viena lieta gan skaidra - pasaules telekanāli būs gatavi operāciju rādīt tiešraidē. Mēs piepildām sociālos tīklus ar savas dzīves foto dokumentāciju (kuru, visticamāk, vairāk par dažām reizēm neviens necaurskata), un arī karš mūs interesē tikai tad, ja to vizualizē.