Ir divi konteksti. Kas attiecas uz pašu notikumu, tad, man šķiet, ir bezcerīgi meklēt masu slepkavībai racionālu izskaidrojumu. Tu vari tikai apstulbis sēdēt un skatīties, kā viens cilvēks tik nežēlīgi iznīcina cilvēciskumu.
Savukārt par kontekstu - fundamentālisms - mēs varam un par to vajag runāt. Fundamentālismam - vai tas būtu kristiešu, islāma vai politisks - ir kopīgas iezīmes. Protests. Izmisums par situāciju, kādā tu atrodies. Savas politiskās identitātes meklēšana. Pasaulē, kurā vairs nav, kā uzskata fundamentālisti, pamatvērtību, stabilo balstu, atliek tikai kliegt, kā nu kurš no viņiem to saprot. Tāpēc mums ir jāmēģina saprast, pret ko ir šis protests. Jā, mums tas var likties stulbs, necilvēcīgs, bet viņu, fundamentālistu, galvās tas ir pamatots un visbūtiskākais viņu dzīvē. Un šis protests ir - te nu es pats izklausīšos kā fundamentālists - pret Rietumu liberālo postmodernisma patērētāju sabiedrību. Problēma ir tā, ka šī sabiedrība ir formāli pieteikusi karu visām tradīcijām. Šīs sabiedrības formula ir «šeit un tagad». Baudīt! Mēs uzskatām, ka tā nebeidzamā pirkšanas un pārdošanas sacensība veido mūsu identitāti, nenojaušot, ka aiz šī lielo ražotāju uzspiestā zīmoga ir kolosāls tukšums. Un pret to fundamentālisti protestē. Viņi saka: tā jau es esmu tukšs, un tagad tu man atņem pēdējo!
Klau, bet tas nav iemesls slepkavot!
Cilvēks taču neredz sevi no malas. Man ir tīņi Zvannieku mājās (alternatīvā ģimenes māja - M. Z.), kuri uzskata, ka labākais veids, kā paust savu protestu, savu nelaimi, ir iet prostitūcijā vai zagt. Viņi nesaprot, ka šādi grauj sevi.
Jā, es saprotu, ir tādi cilvēki, piemēram, Atēnu ielās jaunieši demolē svešas mašīnas, izdemolē veikalu, kura īpašnieku nepazīst. Bet kur tas norvēģis «nolasīja» kristietībā pamudinājumu tik vājprātīgi rīkoties?
Visas reliģijas, kristietība to skaitā, piedāvā pietiekami daudz simbolu, stāstu par vardarbību, par cīņu labā vārdā. Tu esi Kristus kareivis! Inteliģentāks cilvēks saprot, ka tas nav burtiski domāts, bet ir tādi, kuri to ņem ļoti nopietni.
Paskatīsimies uz fundamentālismu Latvijā. Es atceros, ka 2005. gadā es stāvēju uz Anglikāņu baznīcas kāpnēm (pēc dievkalpojuma, kurā piedalījās Praida dalībnieki - M. Z.), un man bija pilnīgi skaidra sajūta, ka, ja pūlis būtu izlauzies cauri policijas kordonam, viņi man un citiem galvu norautu! Pienāca viens vecākas paaudzes luterāņu mācītājs un teica: «Cālīti, es tev šobrīd gribētu acis izplēst!» Mācītājs! Par ko tu brīnies? Mācītājiem Latvijā ir krietni jāpiedomā, ko viņi var panākt ar šo naida sludināšanu - pret citādajiem, pret liberālismu utt. Kāpēc viņiem liekas, ka visi, kuri viņiem piekrīt, tikai mās ar galvu un neko vairāk nedarīs?
Mums kristietībā - Jaunajā Derībā - ir grāmata, kas šo vardarbīgo redzējumu ne tikai paredz, bet, var teikt, propagandē. Es runāju par Atklāsmes grāmatu. Trešdaļa tiks iznīcināta, ieskalota jūrā, asinis plūdīs... Tā bija pēdējā grāmata, kas tika iekļauta kanonā, tieši tāpēc, ka tā it kā bija pilnīgā pretrunā kristietības koncepcijai. Tomēr tā ir kanonā! Es jau kā mācītājs to varu tulkot, skaidrot citādi, bet man ir jāatzīst, ka šāds uzstādījums pastāv. Visa tā zobu trīcēšana un elles padarīšana... Ja Dievs var sūtīt uz elli, kāpēc es to nevaru? Ja Dievs var nonāvēt, radīt ciešanas, kāpēc es to nevaru? Man tiek dots mandāts!
Kas tās par muļķībām? Tieši tāpēc, ka es esmu tikai cilvēks, es nevaru kaut ko lemt Dieva vietā!
Nē - ja man ir jāaizstāv Dieva svētums, man jālieto visi līdzekļi, kas manā rīcībā. Atceries vēršanos pret Salmanu Rušdi Irānā? Tā nāvessodu piespriešana bija no reliģiskās argumentācijas viedokļa ļoti pamatīgi nostrādāta. Tas ir pavisam cits pasaules skatījums, mums ar to jārēķinās.
Cīņa ir par robežstabiņiem, par tradīcijām, kas piešķir man nozīmi: es piederu, es esmu plūsmā, es samērojos ar kaut ko ļoti nozīmīgu. Es zinu, kur es esmu. Un patēriņa kultūra man to visu ir atņēmusi.
Nu labi - par patēriņa kultūru tu izstāstīji. Bet kāpēc kāds jāšauj nost, jo viņš ir imigrants vai musulmanis? Ja es esmu stingrs savā kristīgajā ticībā, ko tas musulmanis var man padarīt?
Es piekrītu, bet šāda nostāja paredz, ka tu jūties kaut cik droši pasaulē. Bet ja tev ir palikušas tikai saliņas, ko tu pazīsti, tikai plosts un tev atnāk un saka: piedod, bet mēs te uzliksim uz šī plosta vēl simt cilvēku?
Paskaties, kā mans kolēģis Leons Taivāns (LU profesors - M. Z.) visu laiku biedē: «Viņi nāk! Viņi nāk!» Kad Latvijā parādījās tie pirmie bēgļi no Somālijas, Integrācijas lietu ministrijā bija tāds kā apmācības seminārs, un tur klātesošajiem lūdza aizpildīt anketu ar variantiem uz jautājumu, cik to bēgļu ir: 1000, 500, 100 vai deviņi. Un neviens no šiem kompetentajiem cilvēkiem neminēja pēdējo, pareizo skaitli. Tā mēs te biedējam cits citu.