Ja runājam par autoceļiem, kuru uzturēšana finansēta atbilstoši vispārpieņemtiem kritērijiem, var būt tā, ka ceļa seguma kvalitātes problēmas radušās būvnieka neprofesionalitātes dēļ. Toties, ja nav izprasts, ka tik naudas, cik ceļa kvalitātes nodrošināšanai nepieciešams, arī tiešām vajag ieguldīt un ka ekonomēt nedrīkst, tad, protams, vainīgs ir konkrētā ceļa posma, teiksim, saimnieks.
Mēs, kad vien redzam tādu iespēju, tad prasību, kas saistīta ar automašīnas ciestajiem zaudējumiem, regresējam - prasām ceļa apsaimniekotājam un ceļu uzturētājam kompensēt zaudējumus, jo viņiem ir pienākums ceļu uzturēt tādā kvalitātē, lai satiksmes dalībniekiem, pa ceļu pārvietojoties atbilstoši satiksmes noteikumiem, zaudējumi vispār nerastos.
Kā veicas, tiesas ceļā cenšoties piedzīt zaudējumus?
Skumji veicas, jo tiesāšanās ilgst gadiem. To, ka prasītājam ir taisnība, neviens neapstrīd, bet process, kas jāiziet, lai panāktu savu taisnību un vēl iegūtu kompensāciju, ir ļoti garš. Mums ir profesionāli juristi, bet, neraugoties uz to, rūpīgi izvērtējam, kuru prasību regresēt, kuru - ne. Gadiem ilgā tiesāšanās dažu simtu latu dēļ - tāda diemžēl ir Latvijas tiesu sistēmas realitāte.
Strādājot veselības apdrošināšanas segmentā, labi pazīstat veselības aprūpes sistēmu. Kā vērtējat šobrīd plaši apspriesto veselības ministres Ingrīdas Circenes ieceri saistīt veselības aprūpes saņemšanu ar nodokļu nomaksu?
Ministres ieceres ir vērstas pareizā virzienā, bet vēl jāveic «mājasdarbi», jo, ja šobrīd bez sagatavošanās tās tiks īstenotas, būs problēmas. Ja cilvēks godīgi maksā nodokļus, tad ir tikai taisnīgi, ka viņš saņem plašāku medicīnas pakalpojumu klāstu nekā persona, kas nodokļu maksājumus neveic. Bet tas nebūtu attiecināms uz neatliekamo medicīnisko palīdzību, jo tai jābūt tās valsts, kurā cilvēks dzīvo, garantētai bez jebkādiem nosacījumiem.
Ja runājam par plānveida un cita veida veselības programmām, tad tās finansēt no darba ņēmēju veiktajām sociālajām iemaksām par personām, kas nodokļus nemaksā, nav pareizi un nav korekti, turklāt tas demotivē ikvienu darba ņēmēju un godīgu nodokļu maksātāju.
Jau gadus trīs ilgst diskusija, ka varētu ieviest veselības nodokli, un visumā doma ir pareiza. Tikai jāsaprot, ka patlaban, lai arī ārvalstu medijos tiek iztirzāts Latvijas veiksmes stāsts, mūsu valsts sabiedrība nav gatava maksāt papildus. Latvijas sabiedrība ir gatava nodokļu pārdalei un citādai nodokļu uzskaitei, bet, ja valsts pateiks, ka jāmaksā vēl kāds nodoklis, aktualizēsies jautājums par to, cik daudzi pārstrukturizēs savu darbību, lai to apietu.
Ieviešot veselības nodokli, arī jādomā, lai būtu adekvāts serviss. Es būtu gatavs samaksāt vēl 5% nodokli, bet ne par to pakalpojumu kvalitāti, ko saņemu šobrīd. Tāpēc jārisina jautājums, kā valsts varēs nodrošināt, ka pakalpojums, par ko iedzīvotāji maksās nodokli vai tam pielīdzinātu maksājumu, būs atbilstošā kvalitātē. Pēdējos gados ļoti strauja bijusi privātās medicīnas industrijas izaugsme, jo privātās medicīnas iestādes, var teikt, aizpilda brīvo nišu - tās piedāvā kvalitatīvu, ātri pieejamu pakalpojumu, ko nodrošina profesionāls medicīnas personāls ar augstu komunikācijas kultūru. Bet tas viss - par papildu samaksu. Arī valsts sektora medicīnas iestāžu personāls ir ļoti kvalificēts, bet bieži vien trūkst laika un apstākļu, lai valsts iestādēs medicīnas pakalpojumus pacientiem sniegtu tik labi, cik atļauj personāla kvalifikācija.
Vēl viens aktuāls jautājums ir iedzīvotāju veikto maksājumu pielietojuma caurspīdīgums. Piemēram, es nezinu, kas valsts rokās notiek ar manu pensijas pirmo līmeni. Savukārt par otro pensiju līmeni no privātā pārvaldītāja es saņemu ļoti skaidru pārskatu par to, cik liels ir ienesīgums. Par trešo pensiju līmeni es varu gūt pārskatu, vienkārši ielūkojoties savā internetbankā.
Gan apdrošinātāji, gan mediķi mēdz sūdzēties par savstarpējās sadarbības grūtībām. Kas netiek saprasts?
Teikšu godīgi, sadarboties ar privātajām medicīnas iestādēm ir vieglāk, ar valsts iestādēm - daudz grūtāk. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs - privātās medicīnas iestādes vadītājs ir spiests domāt kā uzņēmējs, un saruna mums veidojas kā vienam uzņēmējam ar otru uzņēmēju.
Bet, kad mēs par sadarbības nosacījumiem diskutējam ar valsts sektora medicīnas pakalpojumu sniedzējiem, diskusijas vairumā gadījumā ir sarežģītas, jo valsts sektora medicīnas pakalpojumu sniedzēji zina, ka lielākā dotācija viņiem tik un tā būs no valsts, un nepieciešamība saņemt apdrošinātāju koordinētos finanšu līdzekļus nav vitāli svarīga.
Vēl atceros, ka 2009. gadā aktualizējām problēmu par mākslīgajiem pierakstījumiem un redzējām, ka medicīnas pakalpojumu cikls, kas bieži parādās saistībā ar veselības apdrošināšanas polisi, ir ne tikai neloģisks, bet pat būtu vērtējams kā vērsts uz kriminālām darbībām pret pacientu. Piemēram, ārsts nedrīkst sūtīt pacientu uz rentgena izmeklējumiem, ja pacientam tas nav nepieciešams, tikai tāpēc, ka medicīnas pakalpojumu sniedzējs domā, ka par to var paņemt naudu.
Šādas lietas mēs novērojām pirms krīzes, kā arī ekonomiskās krīzes laikā. Tagad situācija uzlabojusies, jo daudzi medicīnas pakalpojumu sniedzēji sapratuši, ka prioritātei jābūt strādāt korekti pret visiem sadarbības partneriem - kā pacientiem, tā apdrošinātājiem. Patlaban mākslīgos pierakstījumus kā tendenci vairs neredzam.
Privātpersonām iegādāties veselības apdrošināšanu nepiedāvājat. Kāpēc?
Visādi rēķinājām, bet nonācām pie secinājuma, ka ekonomiski pamatotu cenu, pa kādu iedzīvotājs būtu gatavs pirkt sev veselības apdrošināšanas polisi, mēs nevaram piedāvāt.
Dienas slejā pērn stāstījāt, ka, apdrošināšanā sācies moderno tehnoloģiju laikmets, kuram jāiet līdzi, lai nepaliktu zaudētājos.
Lai uzturētu uzņēmumu formā, esam definējuši minimālo attīstības programmu, cik un kādas modernās tehnoloģijas mums jāievieš. Viedtālruņa aplikācija ir viens no šādiem soļiem. Uzskatu, ka viedtālruņa aplikācijām ir nākotne. Daudzi cilvēki Latvijā aplikācijas vēl nelieto, bet vismaz jau zina, kas tās tādas ir.
Jāatceras, ka pirms gadiem 15 internetbanka Latvijā šķita kaut kas tāls un neatverams. Tagad tā kļuvusi ikdienā ierasta, daudzi cilvēki pat vairs nespēj iedomāties, ka varētu ar komunālo maksājumu rēķinu iet uz banku, lai to apmaksātu skaidrā naudā.
Nav noliedzams tas, ka skaidras naudas darījumu skaits aizvien mazinās, tāpēc mūsu pakalpojumu pārdevējiem nodrošināta iespēja, piemēram, noformēt zemnieku saimniecības īpašniekam traktora apdrošināšana, pieņemot maksājumu ar karti. Pieaug arī iespēja apdrošināšanu noformēt un iegādāties internetā. Protams, joprojām vajadzīgas filiāles, kas nodrošina klātienes komunikāciju, jo nenoliedzami ir situācijas, kad bez sarunas klātienē neiztikt.
Jā, pat uzņēmēji, kuri modernās tehnoloģijas labi saprot, stāstījuši, ka, sazinoties ar sadarbības partneriem tikai e-vidē, piedzīvo pārpratumus, jo vienu un to pašu teikumu var uztvert atšķirīgi, bet klātienes sarunā nekādu pārpratumu nebūtu.
Nenoliedzami tā ir. Tāpēc mēs arī uzturam ļoti plašu filiāļu tīklu. Lielākā daļa mūsu klientu patlaban gatavi internetā nopirkt tikai OCTA vai ceļojuma apdrošināšanu, bet, piemēram, apdrošināt īpašumu nāk uz biroju. It īpaši reģionos iedzīvotāji grib atnākt un aprunāties par labākajiem variantiem ar pazīstamu cilvēku birojā.
Strādājot visā Latvijā, izjūtat iedzīvotāju dzīves līmeņa atšķirības dažādos reģionos?
Tur, kur ir atbildīgi, veiksmīgi un stabili darba devēji, arī dzīves līmenis ir augstāks. Galvenais ir ne tik daudz atalgojuma lielums, bet atalgojuma saņemšanas stabilitāte. Pretēji viedoklim par trūcīgo Latgali nav tā, ka varētu sacīt «tā nabadzīgā Latgale». Latgalē nebūt nav vērojama milzīga nestabilitāte, salīdzinot ar pārējo Latviju.
Kā vērtējat Latvijas pievienošanos eirozonai?
Kā uzņēmums jau esam gatavi eiro ieviešanai, turklāt esam piedzīvojuši eiro ieviešanu Igaunijā, jo sākām darbu tur laikā, kad Igaunijas nauda vēl bija kronas. Domāju, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji jau sastapušies ar eiro, piemēram, pērkot nekustamo īpašumu, ņemot kredītu, tā ka šādā - pieraduma - aspektā pāreja no latiem uz eiro notiks viegli. Mana personīgā pieredze, savulaik dzīvojot un strādājot Tallinā, gan liecina, ka daudzas preces, bet it īpaši pakalpojumi, pēc eiro ieviešanas kļuva dārgāki. Turklāt, ieviešot eiro un noapaļojot cenas, pastāv arī godprātības risks. Visu cieņu igauņiem - pie viņiem cenu pārveide no kronām uz eiro notika godprātīgi. Gan jau daži negodprātības gadījumi bija, bet ne masveidā.
Strādājat daudzās Eiropas valstīs. Apdrošināšanas jomā novērojat atšķirības starp dažādu valstu iedzīvotāju paradumiem?
Igaunijā apdrošināšanas tirgus atšķiras no tirgus Latvijā un Lietuvā. Godīgi jāatzīst, ka Igaunijā tirgus ir daudz inteliģentāks - iedzīvotāji pamatīgāk izvērtē pakalpojumu, kuru pērk, iedziļinās apdrošināšanas polises nosacījumos. Tas skaidrojams ar Skandināvijas tuvumu un ietekmi Igaunijā. Gadu gaitā igauņi izgājuši skandināvu ietekmes nodrošinātu pašizglītošanās procesu, kas redzams ne tikai apdrošināšanas, bet arī banku sektorā un citās jomās. Savukārt Latvijā un Lietuvā iedzīvotāji daudz mazāk iedziļinās, bet vienkārši paļaujas uz dažādiem ieteikumiem. Igaunijā ir viskonstruktīvākā un vienkāršākā sadarbība ar valsts un pašvaldības institūcijām. Varbūt tāpēc, ka Igaunijas sabiedrībai piemīt vislielākā uzstājība prasīt no valsts amatpersonām un politiķiem viņu rīcības skaidrojumu, turklāt neatkāpties, līdz saņemta atbilde.
Runājot par Dienvideiropu, jāņem vērā, ka tur ikviena saruna, kuras saturs ir visnotaļ racionāls, parasti izvēršas par ļoti ilgu, skaļu un emocionālu diskusiju. Vienkārši tur tā ierasts, un ar to ir jārēķinās. Tāpat arī Dienvideiropas valstīs liela vērība jāpievērš termiņu ievērošanas kontrolei, kas Baltijas valstīs nepieciešams minimāli .