Protams. Par to liecina arī visi iepriekšēji gadi, kuros tiesas - gan rajonu tiesas, gan pat Augstākās tiesas Senāts - ir skaidri norādījušas apstākļus, kad šādi iespējamie ierobežojumi būtu pamatoti. Ja nemaldos, Rīgas dome 16. martu ir aizliegusi jau piekto gadu pēc kārtas. Zināms, ka noteiktai sabiedrības daļai 16. marta pasākumi ir nepatīkami, AT Senāts ir skaidri norādījis, ka pasākumu pieteicējiem ir tiesības rīkot gājienus, ja gājiens ir atbilstoši likumam pieteikts un miermīlīgs. Un šajā gadījumā valstij ir pozitīvs pienākums pasargāt gājiena dalībniekus no iespējamiem pretiniekiem. Latvijas tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka aizsargājama ir arī tāda pulcēšanās brīvība, kuras laikā paustās idejas var kādu sabiedrības daļu saniknot. Iemesliem, kad valsts ierobežo pulcēšanās brīvību, ir jābūt pārliecinošiem un nepārprotamiem.
Tomēr vai 16. marta pretinieku argumentācija nav tāda, ka pulcēšanās ierobežojumu pamatojums datumā ir tieši šis izņēmuma gadījums, kas ir saistīts arī ar nepieciešamību novērst iespējamu ar nacionālsociālisma, rasisma, antisemītisma propagandu saistītu uzskatu paušanu, kas var izraisīt pat aktīvas fiziskas sadursmes, masu nekārtības, kuru laikā cieš sabiedrības drošība?
Iepriekš, atceļot aizliegumus šo pasākumu organizēšanā, tiesa nav konstatējusi šādu iespējamu viedokļu klātesamību. Kā redzam pirmajos 16. marta gājienu gados, tika aizturēts ļoti daudz cilvēku - par pretošanos policijas darbiniekiem, par sabiedriskās kārtības traucēšanu, bet mēs neesam redzējuši daudz gadījumu, kad personas būtu aizturētas par rasu vai nacionālā naida kurināšanu. Tātad es domāju, ka tiesa ir vērtējusi šo iespējamo aspektu.
Vai cilvēks, kas iepriekš stāvējis piketā ar antisemītiskiem plakātiem, ir īstais, kam uzticēt atbildību par gājiena rīkošanu Rīgas centrā?
Rasu naida vai antisemītisma kurināšanu ļoti skaidri un nepārprotami aizliedz likums par piketiem, gājieniem un sapulcēm. Ja šis cilvēks ir stāvējis ar antisemītisku plakātu, tad tas ir policijas pienākums nekavējoši reaģēt - lūgt novākt šo plakātu. Tad policijai ir visas tiesības iesniegt prasību Administratīvajā tiesā par likuma par gājieniem, piketiem un sapulcēm pārkāpšanu vai pat ierosināt krimināllietu pēc Krimināllikuma 78. panta.
Vai tiesa var ignorēt, ka kāda gājiena pieteicējs iepriekš ir piedalījies antisemītiska rakstura piketā?
Mēs esam tiesiska valsts, un, ja tiesa nav konstatējusi krimināla noziedzīga nodarījuma sastāvu vai administratīvu pārkāpumu, tad Rīgas domei nav pamata aizliegt šīs personas došanos gājienā.
Tad Rīgas dome pārkāpj cilvēktiesības, neļaujot šādam cilvēkam rīkot pasākumu Rīgā?
Rīgas dome var liegt organizēt šo gājienu, ja ir pamats aizdomām, ka tiks sludināts rasu vai nacionālais naids. Tomēr Freimaņa gadījumā tas nav bijis konstatēts. Šajā situācijā ir septiņi pieteicēji. Un tomēr galvenais pieteicējs ir Daugavas vanagi, kas šajos gājienos ir gājuši miermīlīgi un pamatā nav radījuši nekādas sabiedriskās kārtības problēmas. Problēmas ir radījuši šī gājiena pretinieki, kas verbāli ir pauduši savu nosodījumu.
Ir divi svaru kausi - sabiedriskā kārtība un pat cilvēka veselība un dzīvība, ja izceļas fizisks konflikts, un otrā - indivīdu tiesības demonstrēt pārliecību un paust uzskatus. Kura ir svarīgāka, ja jāizšķiras?
Daugavas vanagu gājienus katru gadu mēģina izmantot cilvēki no radikālām organizācijām, jo tie ir vieni no retajiem gadījumiem, kad viņi var sev pievērst uzmanību. Jā, šo gadījumu izmanto cilvēki, kuri ir administratīvi sodīti un kuriem nav tiesību pieteikt pasākumu. Tomēr, ja Freimaņa gadījumā tiesa nav konstatējusi rasu vai nacionālā naida kurināšanu un mēs esam tiesiska valsts, Rīgas domei nav pamata nepieņemt viņa pieteikumu. Policijas rīcībā ir instrumenti, ja persona pauž nacionālsociālistiskos vai antisemītiskos uzskatus, viņu radikiāli ierobežot. Piekrītu, ka šie jautājumi ir ļoti sarežģīti, jo ne vienmēr ir tik vienkārši noteikt naida kurināšanas robežas. Noteikti ir jāpievērš uzmanība aicinājumiem uz diskrimināciju, aicinājumiem uz vardarbību. Ik pa laikam ir šī balansēšana. Skaidrs, ka Latvijā ir jāceļ gan policijas kapacitāte, gan tiesu kapacitāte šādu gadījumu identificēšanā. Piekrītu, ka Latvijas tiesu praksē ir gadījumi, kur jautājums par nacionālā naida kurināšanu tomēr būtu bijis jāvērtē plašākā kontekstā. Problemātiska ir dažādu simbolu izmantošana, kur tiesa ir interpretējusi, ka tie ir latviešu mitoloģiskie simboli, bet tos lietojušās personas darbība un citi materiāli gluži neliecina, ka viņš ir tikai miermīlīgu mitoloģisko simbolu izmantotājs. Tomēr sabiedrības apdraudējumiem ir jābūt reāliem, tie nevar būt abstrakti. Tā ir lieta, ko Latvijas tiesa ir ļoti konsekventi norādījusi Valsts policijai un Drošības policijai, ka nevar balstīties tikai uz pieņēmumiem par apdraudējumiem, ka ir jādara nopietns izvērtējums par apdraudējumiem, jāskatās, kādi ir nepieciešamie policijas resursi, lai apdraudējumus novērstu.
Bet nav tā, ka antisemītiskus uzskatus drīkst paust līdz pat brīdim, kamēr kāds ebrejs netiek fiziski ietekmēts. Vai antisemītiskās Vācijas armijas ienākšanas Rīgā svinēšana 1. jūlijā pati par sevi jau nav antisemītisku uzskatu paušana?
Eiropas Cilvēktiesību konvencija aizsargā tādu pulcēšanos, kuras laikā paustie viedokļi vai idejas var saniknot kādu sabiedrības daļu, taču vārda brīvība neaizsargā rasu vai naida kurināšanu. Man nav citas informācijas par 1. jūliju kā AT Senāta spriedums Freimaņa sakarā. Tiesa vērtēja pasākuma norādīto mērķi un nekonstatēja, ka tas bija tāds, kas aicinātu uz rasu vai nacionālo naidu. Tā kā sēde nebija protokolēta, tiesa nevarēja pārbaudīt, kādi izteikumi bijuši, kādā kontekstā izteikti un vai attiecināmi uz pasākuma mērķi. Kā es saprotu, tad tiesa vienlaikus norādīja, ka dome pati var iegūt informāciju, nostiprināt pierādījumus no lieciniekiem, ekspertiem, dokumentiem u. c. veida pierādījumus, kas to apstiprinātu.
Vārdu sakot, ja nav pamatotu aizdomu par iespējamiem likuma pārkāpumiem, tad nedrīkst ne Freimanim, ne Osipovam aizliegt pasākumu organizēt. Un, ja ir nosakāmi ierobežojumi, tad tie jāvērtē no samērīguma viedokļa, kas prasa iedziļināšanos katrā konkrētajā lietā. Tāpēc jau mēs esam tiesiska valsts, ka nenosakām vispārēju aizliegumu kāda indivīda darbībām.