«Gardēža sindromu» doktori pamatoja ar piemēru, kura varonis - pazīstams Šveices politikas žurnālists - pēc smadzeņu satricinājuma sāka rakstīt par ēdienu un kļuva populārs gastronomijas aprakstnieks. Tā kā Steingārtens bijis veiksmīgs jurists, kas pameta jurisprudenci un pievērsās gardēdībai un tās aprakstīšanai, tad sev un citiem par zināšanu viņš aizbrauca uz Šveici izmeklēt tomogrāfiski savas smadzenes pie viena no minētajiem pētniekiem. Tas apgalvojis: ja cilvēks kopš bērnības ir ieinteresēts ēdējs, tad viss kārtībā, taču, ja kaisle pret ēdienu modusies vēlāk, smadzenes būtu jāpārbauda. Steingārtena smadzenēm tomēr nav bijis bojājumu. Steingārtens, vispirms samulsinājis pētnieku, kurš par gardēdību spriedis kā par novirzi, savā grāmatā uzdod jautājumu arī par apgalvojumu, ka gardēdība ir gribēšanas neapspiešana un kontroles trūkums attiecībā uz ēdiena izvēli: vai sevi tomēr briesmīgāk nekontrolē tas, kurš pie televizora iztukšo daudzas pakas čipsu, nekā tas, kurš plāno maltītes un dod priekšroku labam ēdienam? Kam garšo ēst - cilvēkam pašam vai viņa smadzenēm?
Es laikam atbildētu, ka ēst garšo gan cilvēkam pašam ar visām viņa maņām - garšu, ožu, redzi, tausti, dzirdi, gan viņa smadzenēm - ar saprašanu. Tieši smadzeņu piedalīšanās ir gardēdības balsts. Gardēdis man ir cilvēks ar veselu saprātu un veselu miesu, kas zina, ko grib. Viņam labi darbojas visas maņas, īpaši garša nav sabojāta: mute zina, kas labs. Viņš nav visēdājs. Atzīst tīras garšas, taču māk tās arī kombinēt. Nepakļaujas pusfabrikātiem. Nelieto neskaidras izcelsmes produktus, bet īstus un dabiskus, ir prasīgs pret kvalitāti un izvēlas vietējos produktus, ne mākslīgi audzējot un transportējot samocītus bezgaršīgus un bezsmaržīgus ārzemniekus. No labiem pamatproduktiem grib izspiest visu iespējamo harmoniskā veidā, lieki nepievienojot nevajadzīgo, produktiem citam cits jāpapildina, ne jānoēd. Necieš, ka bojā produktus: pārsāla, pārcep, pataisa zupu ūdeņainu un dārzeņus ļenganus. Ir gatavs eksperimentiem - ēst nezināmu ēdienu. Gan vienkāršu, gan komplicētu ēdienu izbauda. Un neiekrīt uz ēdiena nosaukumu, jo izjūt ne vien tā ārējo formu, bet arī patieso saturu, nepieļaujot, ka mākslots nosaukums maskē ēdiena banalitāti.
Gardēdis var būt gan zemnieks, gan profesors. Varbūt vēl varētu pajautāt, kāpēc tad kečupa nelietošana norāda uz gardēdību? Nu tad būtu jāsāk ar smadzeņu piedalīšanos. Vai kečups garšo smadzenēm vai tomēr cilvēkam? Smadzenēm negaršo, jo tās zina, no kā gatavo kečupu.