Vidēji tādēļ, ka šogad šādu vēlēšanu nebija, bet 2024. gadā tās bija divas, jo pēc pirmā balsojuma parlamentam tā arī neizdevās vienoties par koalīcijas izveidi.
Kopumā atkārtojas viens un tas pats scenārijs – parlamenta sastāvs ir raibs un sadrumstalots, un, ja izdodas izveidot koalīciju, tad ar niecīgu balsu pārsvaru, iekšējo pretrunu pārpilnu un tādu, kuru pavada nebeidzami skandāli, kas neiepriecinošās ekonomiskās situācijas un nebeidzamo (domājams, ka gana pamatoto) aizdomu par korupciju dēļ noved pie protestiem, valdības izjukšanas un jaunām ārkārtas vēlēšanām.
Nākamās vēlēšanas savukārt solās kļūt vēl interesantākas, jo ir parādījies papildu faktors – nākamā gada 1. janvārī Bulgārija pēc ilgiem pūliņiem beidzot kļūs par eirozonas 21. dalībvalsti. No tā, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi noritēs eiro ieviešana, savukārt lielā mērā būs atkarīgs arī vēlēšanu iznākums.
Kas attiecas uz Bulgārijas dalību eirozonā, tad šāda soļa atbalstītāju skaits pēdējos gados pat oficiāli ir bijis tikai nedaudz (statistiskas kļūdas apmēros) lielāks par pievienošanās pretinieku skaitu. Vairākas pēdējās aptaujas jau liecina, ka svaru kausi, lai arī tāpat minimāli, ir nosvērušies par labu eiro noliedzējiem, kas tiek skaidrots ne tikai ar bažām par cenu kāpumu eiro ieviešanas laikā un kopējo ne pārāk optimistisko situāciju eirozonas ekonomikā, bet arī ar to, ka Bulgārijas leva ir sens un būtisks nacionālās identitātes simbols (kura kopš 1997. gada gan ir piesaistīta Vācijas markai un vēlāk eiro) un ka pilnīga atteikšanās no tās daudziem šķiet nepieņemama.
Bulgāru skepse pret eiro un bažas par cenu lēcienu gan nav nekas unikāls, un citās valstīs, tajā skaitā Latvijā, šādus noskaņojumus izdevās ātri mainīt, stingri kontrolējot eiro ieviešanas gaitu. Tiesa, tam ir nepieciešama stabila valdība un parlaments, gatavs atbalstīt arī nepopulārus lēmumus. Nedz šādas valdības, nedz parlamenta Bulgārijā tikmēr nav. Attiecīgi arī eiro tiks ieviests iepriekš nepiedzīvotos apstākļos un ar pagaidām nezināmu ietekmi uz iekšpolitisko spēku samēru.

