Ģimenes ārstu vietā
Paaugstināts asinsspiediens, akūtas vīrusa saslimšanas ar temperatūru, klepu, iesnām, hroniskas muguras kaites ir biežākās sekundāro izsaukumu diagnozes, kad cilvēks ir vērsies pie NMPD, lai gan šīs problēmas būtu jārisina ģimenes ārstam. Katru diennakti no vidēji 1200 izsaukumiem, uz kuriem izbrauc NMPD brigādes, ap 27% gadījumu ir situācijas, kad palīdzība būtu bijusi jāsaņem ambulatori. NMPD pārstāve Ilze Bukša Dienai norāda, ka tie ir izsaukumi, kurus saņemot jau zvana brīdī dispečeram ir gana liela pārliecība, ka nav apdraudējuma pacienta dzīvībai, taču brigādi nākas nosūtīt, jo cilvēkam nav citas iespējas, kur un kā saņemt vajadzīgo palīdzību. Piemēram, ir vēls vakars, kad ģimenes ārsta darba laiks beidzies un arī dežūrārsti vairs nestrādā vai cilvēkam laukos pašam nav iespēju nokļūt pie ārsta.
Otrs rādītājs, kas liecina, ka lielā daļā gadījumu veselības problēmas būtu jārisina ambulatori, ir pacientu skaits, kas pēc NMPD brigādes izsaukuma paliek mājās un nav nepieciešamības viņus hospitalizēt. Tā ir apmēram puse no pacientiem, kas vērsušies pēc palīdzības. Daudzos gadījumos pacientiem ir saasinājušās kādas veselības problēmas - brigādes mediķi palīdz novērst šo akūto stāvokli, taču tālāka hospitalizācija nav nepieciešama. I. Bukša gan piebilst, ka nereti šādi jau esošu slimību paasinājumi un akūtie stāvokļi rodas, ja ir problēmas ambulatorajā ārstēšanā un slimības kontrolē. Turklāt, ja pacients pēc brigādes apmeklējuma nevēršas pie ģimenes ārsta, tad viņa veselības problēma netiek risināta un arvien biežāk nākas atkārtoti izsaukt NMPD. Un, lai gan dienestam pēdējos gados ir izdevies nedaudz mazināt šādu izsaukumu skaitu, tomēr tendence ir gana nemainīga. «Dienests ir teju vienīgā alternatīva dažādu akūtu veselības problēmu gadījumos, īpaši runājot par vakara vai nakts stundām un brīvdienām,» piebilst I. Bukša.
Vakarā un brīvdienās
Tieši uzklausot NMPD pārstāvjus, G. Belēvičs atzina, ka jāstiprina primārā veselības aprūpe un jānodrošina ģimenes ārstu pieejamība pacientiem arī ārpus ierastā prakses darba laika. Sarunā ar Dienu viņš norāda, ka ģimenes ārstu pieejamību Latvijā noteikti var uzlabot, piemēram, attiecībā uz mazāk apdzīvotām vietām un vakara stundām. Viņš gan atzīmēja arī faktu, ka Latvijā ir pieejami arī dežūrārsti, kas strādā tieši tajā laikā, kad ģimenes ārsts nav pieejams. Un patiesi - pēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) datiem, dežūrārsts ir pieejams 29 ārstniecības iestādēs visā Latvijā. Taču, paskatoties to atrašanās vietas, secināms, ka šādu ārstu pieejamība būtībā ir vāja. Piemēram, Kurzemes reģionā dežūrārsts ir pieejams vienīgi Liepājā un Ventspilī, bet Latgalē - tikai Rēzeknē un Daugavpilī. Turklāt, ja arī cilvēks pie šī ārsta tiek, dežūrārsts nevar nosūtīt, piemēram, uz valsts apmaksātām analīzēm.
Jēgu šādai sistēmai īsti neredz arī Artis (vārds mainīts), kuram turklāt bijusi negatīva pieredze. Viņš pie dežūrārsta devies, jo piektdienas vakarā sākušās sāpes kreisajā sānā mugurpusē. Naktī viņš vairākkārt modies, dzēris pretsāpju līdzekļus un nolēmis tomēr atrādīties ārstam, nevis nodarboties ar pašārstēšanos. «Pie ārsta nokļuvu bez problēmām, nebija pat jāgaida rindā. Taču paša ārsta darbības likās savādas. Viņš paziņoja, ka tas varot būt radikulīts, bet, ja man liekoties, ka vainīgas ir nieres, varot izrakstīt zāles arī tām. Un izrakstīja stipras antibiotikas, turklāt divus iepakojumus, no kuriem gan nopirku tikai vienu. Kad mana ģimenes ārste pirmdien uzzināja, kādas zāles man izrakstītas, viņa bažīgi jautāja, vai es tās esot arī lietojis. Ārsts bija laipns, atsaucīgs, bet izgāju no kabineta tikpat gudrs, cik iegāju. Īstā ārstēšana tik un tā sākās pirmdien,» Dienai stāsta Artis.
Neizdevies projekts
Kā Dienai skaidro Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents Pauls Princis, ideja par to, ka ģimenes ārstu pieejamība jānodrošina pēc prakses darba laika beigām, nav jauna. Tā radusies vēl bijušā veselības ministra Jura Bārzdiņa laikā, taču projekts nav izrādījies sekmīgs. Toreiz ārstu dežūras ieviestas kā viens no kvalitātes kritērijiem, bet tam, pirmkārt, nav sekojis atbilstošs finansējums, un P. Princim nav pārliecības, ka tāds būtu arī jebkurām jaunām idejām. Otrkārt, cilvēki šo iespēju būtībā neizmantoja. Gan pietrūka informācijas, gan ne visur dežūrārsti bija pieejami, lai arī to skaits bija krietni lielāks nekā šobrīd. Lauku iedzīvotājiem tik un tā bija izdevīgāk doties uz slimnīcu uzņemšanas nodaļām, nevis braukt pie dežūrārsta. Treškārt, šis ārsts būtībā bija kā vientuļais cīnītājs - vakara stundās, kad nav pieejama ne laboratorija, ne rentgens, ne analīžu noņemšana, vizītes var beigties tikai ar ieteikumiem. Patlaban esošie dežūrārsti būtībā ir vecā projekta paliekas. Toreiz valsts pati esot lauzusi līgumus ar ārstiem, jo nedēļas laikā pieņemti tikai pāris pacientu. Šādu situāciju Dienai apstiprina arī NVD pārstāve Evija Štālberga. Dežūrārsti strādā vienīgi tajās vietās, kur šādu pakalpojumu var nodrošināt un pacientu plūsma noteiktajās ārsta darba stundās ir vismaz trīs cilvēki dienā. Katru gadu dienests izvērtē pacientu plūsmu, kā rezultātā lemj, vai līgumu turpināt vai lauzt.
Kā citu risinājumu G. Belēvičs ir iecerējis veidot ģimenes ārstu prakses, kurās strādā un sadarbojas vairāki ģimenes ārsti, tādējādi nodrošinot pakalpojumu pieejamības nepārtrauktību. Ministram ir arī redzējums, kā pārdalīt veselības nozares budžetu, lai ģimenes ārstus motivētu sniegt vairāk pieejamu pakalpojumu klāstu. Taču, pēc P. Prinča domām, tas ir ļoti sarežģīti un izmaksātu dārgi. Līdz ar to par šo jautājumu asociācijai kārtīgi jārunā ar ministru. Pēc viņa teiktā, lēmumu jau pieņemt var un atvēlēt tam kādu finansējumu, bet jāvērtē, vai tas būs efektīvi.