Vācu arodbiedrībām darba tirgus atvēršana no nākamā gada maija rādās kā Pandoras lādes atvākošana, ar ko tikšot nodarīts neatgriezenisks ļaunums - par niecīgāku samaksu strādāt gatavie viesstrādnieki samazināšot darba algas visā valstī. Lai šoreiz cerība netiktu iesprostota lādē, vajagot noteikt minimālo algu. Pretējā gadījumā darba ņēmēji draud palaist pasaulē savus krājumus - plašas protesta akcijas, bet kreisi noskaņotie politiķi biedē ar rasu naida uzliesmošanu un dziļu nepatiku pret ārzemniekiem. Citiem vārdiem, pārtikušie vācieši nevēlas dzīvot sliktāk kā līdz šim.
Nekāda protestēšana gan neatrisinās darba roku trūkumu. Tādēļ atšķirībā no Latvijas, kam pašvaks ir pat gada plāns, vācu politiķiem ir vīzija gadu desmitiem uz priekšu. Rēķinoties ar ievērojamu kvalificēta darbaspēka deficītu nākotnē, Vācija ir izstrādājusi izglītotu imigrantu piesaistīšanas programmu, lai kļūtu par kvalificētiem viesstrādniekiem ilgstoši pievilcīgu valsti. Piemēram, Berlīnē decembra sākumā tika diskutēts par to, ko darīt «tuvākajos» 15-30 gados.
Savukārt Latvijas iedzīvotājiem, kuri zina vācu valodu, bet ir bez darba, Vācijas atvērtais darba tirgus būs tāds kā Noasa šķirsts, kur paglābties. Pārējai Latvijai - zaudējums. Jo mums nav nekāda plāna, kā atgūt kvalificētus darbiniekus, kas, paguruši no valsts vīzijas trūkuma radītā ļaunuma dzimtenē, sameklēs glābiņu citur.