Tagad, kad Freids ir miris klasiķis, viņš ieņem goda vietu pie citiem ļoti dārgiem XX gadsimta autoriem - Vorhola, Baskjā, Raušenberga, Džakometi, Vaijeta, Tvomblija, Riversa, Hoknija, taču zaudējis titulu «dārgākais dzīvais», jo sveiki un veseli ir pašreizējie mākslas tirgus peļņas rekordisti - briljantu galvaskausu un formalīnā iespundētu dzīvnieku līķu glamūra fabrikants Demjens Hirsts (18 milj. par darbu) ar pasaulē stulbāko, tak dārgāko rotaļlietu izgudrotāju Džefu Kūnsu (23 milj.).
Var apskaust nekaunību
Jāatzīst, tieši kosmiskais attālums starp Freida gleznu un zīmējumu saturu un neadekvātajām cenām, kas par šiem darbiem tika maksāti, šķiet, ir lielākā mīkla, kas pēdējā desmitgadē kairina mākslas tirgoņu un galeriju dīleru prātu. Lai gan pašam Freidam ar mākslas priekšmetu tirgotājiem allaž bijušas ievērojami labākas attiecības nekā ar visādiem skribentiem (lasi: mākslas kritiķiem) un jo sevišķi muzeju un ekspozīciju kuratoriem, akurāt vadošie kritiķi gādājuši, lai nesabiedriskais gleznotājs jau dzīves laikā tiktu pasludināts par «unikālu figuratīvās glezniecības pionieri» (Rozalinde Krausa, galvenā ASV mākslas kritiķe), «ģēniju, kas ikreiz aiz nepievilcīgas fasādes atklāj cilvēka dabas būtību» (ArtForum), «virtuozi smalks kolorists, kas nebaidās attēlot cilvēku, kāds viņš ir - sociāls dzīvnieks» (Time). Tajā pašā laikā ietekmīgais britu mākslas žurnāls The Burlington Magazine norāda, ka «Freida glezniecība drīzāk ir efektīga, nevis reālistiska» un nebaidās kritizēt atsevišķus Freida portretus - vai tā būtu supermodele Keita Mosa («dzeltenīgajā gleznā Keita atgādina beigtu, pūt sākušu siļķi»), karaliene Elizabete II («var apskaust Freida nekaunību - mūsu acīm britu monarhs fiksēts kā zaļgana slīkone, nevis augstdzimusi persona», «kauns, ka Freida neslēpti sociāli kritiskajā portretā Elizabete II atgādina iereibušu Vaitčapelas staiguli») vai daudzās studijas ar Freida iemīļotajām formās tuklajām modelēm, ar kurām gleznotājam bijušas ilgstošas attiecības arī ārpus darbnīcas sienām (Freidam pieraksta 40 bērnu «autorību», oficiāli precējies viņš ir sešreiz, no dažādajām sievām četrpadsmit bērnu) vai pats mākslinieks - viņš, piemēram, ārkārtīgi lepojās ar Pašportretu ar uzdauzītu aci.
No otras puses, par Elizabetes II portretu, kuru mākslinieks gleznoja pusotru gadu (karaliene trīs reizes arī pozēja), britu karaļnams piešķīra prestižo Ordeni par nopelniem, ierindojot Freidu vienā pulkā ar Vinstonu Čērčilu vai Ričardu Atenboro.
No darboholiķu sugas
Hroniskā nepatika pret kuratoriem arī viegli skaidrojama - Berlīnē dzimušais Lisjēns Freids, kurš kopš pārvākšanās uz Angliju (1939) savu trīsdesmito dzimšanas dienu sagaidīja jau kā pazīstams un slavens gleznotājs. 1954. gadā Freids sarīkoja milzīgu skandālu, kad Venēcijas biennālei paredzētajā Anglijas paviljonā, kurā bija lemts eksponēt 18 Freida audeklu, kolekciju uzaicināja izvēlēties kuratoram, nevis pašam māksliniekam. Skandāls beidzās ar Freida uzvaru - uz Venēciju aizceļoja viņa izvēlētās gleznas.
Patiesībā ar karjeru Freidam veicies visa mūža laikā, - viņa gleznas regulāri iepirktas Anglijas vadošo muzeju kolekcijām, īpaši aktīvi Freida gleznu retrospektīvās izstādes noritēja pēdējos desmit gados (gigantiskas izstādes Tate Britain Londonā, Parīzes Pompidū centrā, Tokijā, Ņujorkā, Berlīnē, Romā), bet visā pasaulē izkaisītās desmitiem privātgalerijas aktīvi tirgoja Freida portretus - gleznu un zīmējumu bija daudz, jo gleznotājs noteikti piederēja pie t. s. darbaholiķu sugas un pat dažas dienas pirms nāves «pindzelējis no rīta līdz vakaram», kā vēsta Viljams Akvavella, tuvākais Freida draugs un, kas zīmīgi, viens no pasaules mākslas tirgus galvenajiem spēlētājiem. Akvavellam pieder arī labākā grāmata par Lisjēnu Freida daiļradi (kaut tas ir «tikai» gleznu katalogs).
Jutekliskums, «gaļīgums»
Lai arī Freids nereti salīdzināts ar «mūslaiku Ticiānu», nevaru gluži piekrist tik «ēteriskam» salīdzinājumam ar dižo Renesanses maestro.
Jā, Freids, tāpat kā Ticiāns, mīlēja «dabisko skaistumu», taču glezniecības manieres abiem atšķīrās kardināli.
Man drīzāk šķiet, ka Freida glezniecībā jūtama šķietami neiespējama simbioze starp amerikāņu glezniecības klasisko romantismu (pārāk daudzas Freida gleznas pat sižetiski un koloristiski atgādina «klusuma gleznotāja» Endrjū Vaijeta audeklus) un to hiperreālistisko brutālismu, kura spilgtākais pārstāvis britu skolā ir Frensiss Bēkons - Freida glezniecības neslēpti jutekliskais miesiskums un «gaļīgums» ir šīs pašas fizioloģiskās eksaltācijas zorte. Freids demonstrē cilvēka fizioloģiskās čaulas mirstīgumu ar vēsu spēku - un diez vai pie šādiem portretējumiem piedien izsauciens «ak, cik glīti es te izskatos!» Līdzīgi rīkojās Bēkons, tikai viņa gleznās bija pulka vairāk izmisuma. Freida «modeļi» - cilvēki blakus un viņš pats - ar saviem «nestandarta augumiem», ar tauku krokām, aizdzertajām acīm, uzblīdušajām sejām, neproporcionālajiem rumpjiem ir samierinājušies. Un tādēļ viņi guļ. Visbiežāk.
Tāpēc es nemaz nebrīnījos, kad Freida gleznu izstādē Pompidū centrā apmeklētāju pūļu galvenā kolektīvā reakcija, kura burtiski «karājās gaisā» ikvienā ekspozīcijas zālē, bija… neizpratnes mulsums: kā, un par šiem nesmukajiem portretiem tiek izgrūsta tik ārprātīga nauda?