Grāvīšu racēji

Dienas pētījumi cits pēc cita uzrok zināmu iedzīvotāju slāni, kas labāk saņem pabalstus, strādājot simbolisku sociālo darbu, nekā strādā pilnvērtīgu darbu, lai arī laikraksts atklāj, ka darbs apkārtnē ir pieejams. Tas ir noteikts «sociālais kontingents». Tie ir zināma veida cilvēki ar ļoti īpatnēju domāšanu, ja tā var izteikties, un arī tādi mūsu sabiedrībā ir. Daži no viņiem ir vienkārši alkoholiķi, kuru sadzīves vajadzības ir stipri samazinātas - līdz simt gramu līmenim. Ir cilvēki ar nepietiekamu socializācijas pakāpi un samazinātām vajadzībām iekļauties sociālajā dzīvē. Atrodoties tālā sabiedrības nomalē, viņi vienmēr ir dzīvojuši no rokas mutē un šādu pabalstu ņēmēja stāvokli uzskata par normālu. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka sevi cienošs, vidējs, caurmēra Latvijas cilvēks nekad nebūs apmierināts ar pārdesmit latiem, kas saņemti par darbu parkā. Grūti iedomāties cilvēku, kurš, strādājis pilnvērtīgu darbu un dzīvojis pilnvērtīgu dzīvi, kļūst laimīgs, saņemot «dāsnos» Latvijas pabalstus. Latvijas pabalstu sistēma bezdarba gadījumā nav tāda, uz kuras būtu iespējams ilgstoši sēdēt. Palikšana bez darba vidējam cilvēkam nozīmē īstu nelaimi - nespēju samaksāt kredītus, līzingus, komunālos maksājumus, apmaksāt bērnu mācības un pat elementāru iztiku. «Laimīgā» sēdēšana uz pabalstiem ir sociāli degradētu cilvēku netikums, un tā par to arī ir jārunā. Savukārt cilvēkam, kurš visu laiku ir strādājis pilnvērtīgu darba dzīvi un tad kaut kādu iemeslu dēļ ir palicis uz laiku bez darba, runas par cilvēku sēdēšanu uz pabalstiem ir samērā nesaprotamas. Neviens kaut vidēji socializēts cilvēks uz Latvijas pabalstiem «nosēdēt» nevar.