Grūti laiki ekonomikā vienmēr bijuši labvēlīgi dažādu politiķu uznācieniem, par kuru solījumiem rādīt gaismu tuneļa galā var vienīgi daudznozīmīgi pasmaidīt. Situācija, kādā Grieķija ir nonākusi patlaban, zināmā mērā sāk atgādināt deviņdesmitos gadus Latvijā. Vismaz politiskā ziņā. Atšķirība vien tā, ka, lai arī Latvijā dažādiem populistiem (Zīgeristam u. c.) izdevās tikt pāri Saeimas slieksnim, tie nav sarūpējuši tik graujošu ietekmi valsts tautsaimniecībai, kas, šķiet, patlaban samērā veiksmīgi izdodas Alekša Cipra vadītajai Grieķijas valdībai. Jau iepriekš varēja prognozēt, ka Egejas jūras apskalotajai valstij ir gandrīz bezcerīgi tikt vaļā no iespaidīgā parādu jūga, līdz ar to Cipra valdības pārstāvju paziņojumi par plānu B, lūkojoties Krievijas un Ķīnas virzienā, būtu uztverami filozofiskā mierā.
Iemesls gaužām vienkāršs. Pirmkārt, Krievijai pašai ar naudu ir pašvaki, otrkārt, diezin vai Grieķija spēj Ķīnai piedāvāt kaut ko tādu, lai tā atvērtu maku, bet aizdot vienkārši tāpat parādu nomocītajai un solījumus neturošajai valstij nez vai kāds vēlēsies. Valsts parāda apjoms pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Grieķijā sasniedz 175%, un faktiski būtu jānotiek brīnumam, lai nākamo gadu gaitā valsts parādu izdotos pietuvināt 120% pret IKP, kā to paredz vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Visticamāk, to saprot arī jaunā valdība, tāpēc centieni tikt pie jauniem aizdevuma noteikumiem un paziņojumi par draudzēšanos ar Krieviju un Ķīnu ir vērtējami kā šantāžas mēģinājums - «nepalīdzēsiet mums - pašiem būs sliktāk». Šāda taktika varēja iedarboties iepriekšējos gados, taču patlaban Eiropas finanšu sistēma ieguvusi zināmu imunitāti, ko apliecina arī pēdējā laika norises fondu tirgos, kur citu eirozonas perifērijas valstu parāda vērtspapīru ienesīguma likmes turpina dilt. Jādomā, vairs tikai retais cer, ka vēl nenorakstītā Grieķijas parādu daļa tiks atdota pilnībā, par aizdevuma procentiem nemaz nerunājot. Arī pati Grieķijas ekonomika nav sevišķi liela (apmēram 2% no eirozonas IKP), lai būtu vērts par tās nedienām īpaši satraukties. Turklāt šobrīd Eiropas Centrālā banka ar paziņojumu vairāk nekā par triljona eiro vērtu dalībvalstu ekonomiku stimulēšanu ir parādījusi, ka neskoposies, ja notiks, kas ārkārtējs. Tādējādi Grieķijas faktors nebūs tas, kas varētu izraisīt jaunu ekonomisko krīzi Eiropā, savukārt pašiem grieķiem ilgtermiņā daudz izdevīgāk būtu atgriezties pie drahmas un būvēt jaunu monetāro sistēmu, jo izskatās, ka tikai tā šobrīd augošās deflācijas apstākļos būtu iespējams palielināt naudas masu tautsaimniecībā un veicināt iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes pieaugumu.