Kādi tie ir? Mani (un arī Marijas) grieķu salāti sastāv no tomātiem, gurķiem, sarkanā sīpola, olīvām, kaltētas raudenes un fetas. To visu es pārslaku ar olīveļļu. Pretēji Food Lover's Companion enciklopēdijai un pāris citiem informācijas avotiem es tajos nelieku zaļo papriku, pretēji britu pavāram Džeimijam Oliveram - piparmētru un dilles (klasiskas grieķu virtuves garšvielas, taču man pietiek ar raudeni). Vienkāršāk par vienkāršu, teiksiet? Ne gluži. Jā, ar gatavošanas procesu nekādu problēmu, bet atliek vien nolaist greizi ar sastāvdaļām, lai dievišķu grieķu salātu vietā sanāktu kaut kādi tomātgurķsiersalāti. Tomātiem ir jābūt tikko plūktiem paša siltumnīcā. Saulē nogatavojušies, tie ir sulīgi un saldi, tāpēc ziemā es šos salātus vispār negatavoju un neēdu. Gurķim jābūt kraukšķīgam, ar mazu sēklu daļu (lai salāti nepārvērstos zupā, gurķiem sēklas izņem). Sīpols nevis jāsacakina mazītiņos kubiņos, bet jāsagriež plānum plānās ripiņās. Grieķu salātiem vajag tumšās olīvas. Es (arī Marija) gribētu piebilst: obligāti Kalamatas olīvas. Tās ir gaļīgas grieķu olīvas baklažānu krāsā, nav pat salīdzināmas ar parastajām melnajām. Runājot par raudeni, dīvainā kārtā tieši kaltēta, nevis svaiga te iederas vislabāk. Esmu mēģinājusi svaigās smalki jo smalki sakapāt, bet galu galā sanāca gandrīz vai raudenes salāti - garša bija pārāk uzmācīga, tāpēc esmu palikusi pie kaltētajām (Marija teica, ka Grieķijā izmanto savvaļas raudenes, kam ir drusku specifiskāka garša).
Es grieķu salātiem lietoju tikai grieķu olīveļļu un tikai no Kalamatas olīvām spiestu pirmā spieduma olīveļļu, bet principā der jebkura aukstā spieduma olīveļļa, kurai ir sava krāsa un garša (bezkrāsas un bezgaršas brīnumi izmantojami tikai cepšanai). Nu, un tagad pats svarīgākais - fetas siers. Tas ir ES aizsargāts produkts, un tas nozīmē, ka par fetas sieru drīkst saukt tikai no konkrētām Grieķijas provincēm nākušo aitas vai aitas un kazas piena sieru. Es silti ieteiktu vismaz reizi sezonā izvēlēties tieši oriģinālo fetas sieru. Tas ir vismaz uz pusi dārgāks, taču ir tā vērts. Labam fetas sieram ir jābūt krēmīgi treknam (laba pilnpiena biezpiena, nevis brī siera izpausmē), sāļam, jo tas uzglabāts sāls šķīdumā, drupanam un - pats galvenais - ar garšu. Kad es krāpjos, lietoju vācu ražojuma Fitaki sieru (gatavots no govs piena), kas gan pēc struktūras ir pārāk ķepīgs, bet vismaz pareizi sāļš un pareizi trekns. Visus pārējos atdarinājumus esmu norakstījusi kā nebaudāmus.