Ar šo grieķu kultūras odziņu mani iepazīstināja draudzene Elefterija. Pazīstot mani vairākus gadus, viņa reiz piedāvājās diagnosticēt manu konkrētās dienas dīvaino sagurumu. Viņa bija laipna un seansu organizēja turpat mašīnā, noparkojot to ielas malā. Nobrīdinot mani, lai nerunāju un netraucēju koncentrēties, Elefterija aizvēra acis un atslīga sēdeklī. Mazliet tā kā satraucos - ko domāt vai nedomāt un vai tas neietekmēs diagnozes objektivitāti? Taču tad padevos nezināmajam. Drīz vien Elefterija sāka aktīvi un enerģiski žāvāties. Nojautu, ka notiek seanss un «acs atvairīšanas» process. Mašīnā kļuva vēsi, un es jau nepacietīgi gaidīju verdiktu. «Jā,» viņa beidzot gurdeni konstatēja: «Tas ir vīrietis!» Bija manāms, ka «acs seku likvidēšana» prasījusi zināmus resursus, jo Elefterija nevarēja vien beigt žāvāties. Beidzot viņa trīsreiz pārkrustīja mani un tikpat daudz reižu spļāva gaisā - īsus «tpu, tpu, tpu» šāvieniņus. Šķiet, biju atsvabināta no lāsta. Ikdienā Elefterija ir radio žurnāliste, Briselē un Londonā studējusi starptautiskās attiecības.
Cits paziņa Taksiarhis bērnībā esot bijis jauks puisītis, līdz kāds ciema onkulis, Kutsugiorgakis vārdā, esot nopriecājies par tik rātnu un mierīgu bērniņu. Gluži vai uz līdzenas vietas bērns sācis niknoties un nākamos divus gadus vecākiem radījis lielus sirdēstus. Tie aptvēruši, kas par lietu, un aizveduši raudulīgo mazuli pie kādas tantiņas ar līdzvērtīgām spējām vērst viņa uzvedību atkal par labu. Kutsugiorgakis bijis īpaši nešpetns - labi apzinoties savas «ļaunača» spējas, tas «noskatījis» pat kādu akmeni, kas bija ielikts mājas pamatos, ar vārdiem: «Re, cik liels un pamatīgs akmens!» Akmens pēc īsa brītiņa sašķēlies uz pusēm, draudot sagraut māju. To var apliecināt vairāki aculiecinieki, to starp arī Taksiarha tēvs. Viņš, šo visu pieminot, brīdina par savām trim augstākajām izglītībām, kas liecinot par stāstītā patiesumu un nopietnību. Visnotaļ nopietni «ļaunacību» uztver pat Grieķijas pareizticīgā baznīca, kas to atzinusi par reāli pastāvošu, piešķirot tai oficiālu nosaukumu - «Vaskania». Baznīca aktīvi iesaistās nelāguma apkarošanā, nopietnākos un satraucošākos gadījumos piedāvājot īpašu pakalpojumu - Svētā tēva lūgšanu.
Vieglākos gadījumos palīdzēt var arī mamma. «Ļaunās acs» apkarošanas prasme papildus ēst gatavošanai, nekad neizsīkstošai kritikai un pamācīšanai ir vēl viens trumpis grieķu mammas repertuārā. Viņas spējas veiksmīgi darbojas pat no droša attāluma. Piemēram, studējot Lielbritānijā, kas grieķiem ir populārs maģistra izglītības iegūšanas galapunkts, un esot tālu prom no ģimenes ligzdiņas, tomēr ir ērti piezvanīt ar kārtējo vajadzību: «Mama, ksemathia seme!» («Mammu, noņem «aci»!») Mamma noteikti neatteiks.
Šādai diagnostikai mājas apstākļos ņem pāris pilienu olīveļļas un, skaitot īpašu lūgšanu, pilina eļļu ūdenī. Ja eļļas pile izšķīst, tā ir skaidra zīme, ka kāds ir «uzlicis aci». Protams, ka visa sāls ir ne jau eļļā, bet gan «vārdos». Īpašā lūgšana tiekot mantota no paaudzes paaudzē, un to atklāt neviens nevēlas - pārstāstot kādam «nepiederīgajam», tā zaudē spēku. Parasti lūgšana tiek nodota tālāk pretējā dzimuma mantiniekam: mamma to atstāj dēlam, krusttēvs - krustmeitai, vecmāmiņa - mazdēlam...
Grieķietes manos gados brīdināja, ka mūsu paaudze tam vairs neticot. Taču šim apgalvojumam savukārt neticu es. Pat mana kolēģe Sofija no Atēnām, no komunikāciju aģentūras, kurā strādājam, joprojām regulāri zvana vecmāmiņai Salonikos, kam piemītot spēja dziedēt visas nelāgās sajūtas. Īpaši jau pašlaik Grieķijā ģimene un pārmantotās zināšanas, receptes un vārsmas kļūst par vienīgo, stabilo pamatu un garantē vairāk nekā grieķu apdrošināšana vai pensiju shēma.