Bēgļu nometnes ir viena no nepateicīgākajām vietām, kur gadās nonākt uz Gruziju aizbraukušam žurnālistam. Tur nav viegli sameklēt īstos vārdus iejūtīgai sarunai, turklāt paši tur dzīvojošie bieži vien nemaz nevēlas sākt kārtējo izrunāšanos. Viss taču tāpat redzams - nabadzība visapkārt, kā parasti, šie cilvēki dzīvo pagalam vienkāršos līdzās izvietotos namiņos, tāpēc gremdēšanās atmiņās par zudušo ir vēl jo sāpīgāka. Bet pats galvenais - par to gan skaļi nerunā, iespējams, izvairoties piesaukt nelaimi, - tuvākajā nākotnē cerību atgriezties mājās faktiski nav. Cenšoties izprast šo cilvēku sāpi, pārņem neērtības sajūta no nespēka viņiem palīdzēt. Žurnālists izdara savu darbu un atgriežas māju komfortā, bet bēgļi paliek savos pieticīgajos mitekļos. Tādās reizēs diezin vai būtu jāsaka gruzīnu bēglim, ka Eiropas Savienība pūlas viņam palīdzēt. To nav iespējams pateikt, jo ES darbībā nav nekādu rezultātu, bet par labiem nodomiem ilgi runāt nav pieklājīgi. To gan neievēro ārlietu ministri, kam pienākums liek regulāri kaut ko diplomātisku pateikt. Bet pats galvenais, kas jāatzīst, - Gruzijas gadījumā 27 valstu savienība saņēmusi smagu nokautu no Krievijas.
Kopš piecu dienu kara pagājuši četri gadi, un, lai gan tas nav ilgs laiks, notikumi Gruzijā ļauj atbildēt uz vienu otru jautājumu par ES un Krievijas attiecībām, kuri tika uzdoti 2008. gada augustā Kremļa agresijas laikā. Pats galvenais secinājums ir nelāgs, jo apliecina Kremļa uzpūtīgo un nevērīgo attieksmi pret attiecībām ar Briseli. To apliecina nevēlēšanās pildīt divu prezidentu - Nikolā Sarkozī un Dmitrija Medvedeva - savulaik parakstīto sešu punktu vienošanos par kara pārtraukšanu un atgriešanos situācijā, kas valdīja pirms Krievijas iebrukuma Gruzijā. Jākonstatē, ka Putina režīms labi saprata, ka ES iekšpusē ir gana daudz pretrunu, ka var darīt jebko, un tāpēc mierīgi izvietoja abās Gruzijai faktiski atņemtajās teritorijās prāvus militāros kontingentus. Diemžēl ES par to nav atgādinājusi skaļi, iespējams, apzinoties minimālās iespējas kaut ko mainīt. Arī ES novērotājiem, kas strādā Gruzijā, joprojām liegts darboties otrā robežlīnijas pusē, kur situāciju Abhāzijā un Dienvidosetijā kontrolē krievu militāristi. Tā apstiprinās nedaudz vulgārais apgalvojums, ka Maskava saprot runāšanu vienīgi no spēka pozīcijām. Tas vedina uz kādu citu tolaik - 2008. gadā - uzdotu jautājumu, vai Rietumi, pirmām kārtām jau ES, spēs atbilstoši reaģēt atkārtota militāra Krievijas imperiālistu izlēciena gadījumā. Atgriežoties četrus gadus senā pagātnē, der atcerēties, ka toreizējā ASV prezidenta Džordža Buša lēmums nosūtīt kara lidmašīnas un kuģus ar palīdzību Krievijas bloķētajai Gruzijai, iespējams, bija galvenais arguments militārās invāzijas pārtraukšanā. Vai ES no tā ir mācījusies, pārliecības nav.
ES ir saņēmusi nozīmīgo Nobela Miera prēmiju. Tomēr ieteicams ar slavināšanos neaizrauties, labāk lai par ES veikumu runā darbi, kas spēj reāli mainīt daudzu cilvēku, arī gruzīnu bēgļu, dzīvi.