Ar savu vienreizīgo valodu viņš piebremzē laiku un liek šajā pasaulē ieklausīties. Tā bija viņa slavenākajā trillerī/romānā Smillas jaunkundzes sniega izjūta, tā arī nupat latviski izdotajā trillerī Klusā meitene. Pirmajā gadījumā viņš lika ieklausīties sniegā, otrajā - skaņās. «Mūsu TēvsMāmiņa ikvienu cilvēku ir uzskaņojusi savā toņkārtā, un es - klauns Kaspers Krone - esmu tajā sarežģītajā situācijā, ka spēju to saklausīt,» tā pieteikts jaunais romāns. Tas nav vienkārši emocionāls dzirdīgums. Sasprindzinoties Krone saklausa, piemēram, cilvēka orgānu darbību. Šo dotību slavenais cirka meistars ir «vinnējis» pēc kritiena bērnībā.
Ezoterisks sci-fi trilleris
Visādi citādi, kā jau klauns, Krone ir traģiska personība. Viņš tiek vajāts dzimtajā Dānijā un vairākās citās valstīs par izvairīšanos no nodokļiem lielos apmēros, kad pie viņa uz terapiju/treniņu pāris reižu ierodas kāda meitene, vārdā Klāra Marija, pieauguša pāra pavadījumā. Deviņgadniece čukstus atklāj, ka ir nolaupīta, pēc tam viņa vairs nerādās. Jau pirmajā reizē Krone pamana, ka meitenes būtība dveš pilnīgu klusumu. Visu citu cilvēku būtība allaž ir izteikta toņos - vienam re minorā, citam Mi mažorā vai tā augšējā spektrā, vēl citam si minorā. Nav viegli to visu «audializēt» vai arī saprast, kādēļ, piemēram, ģimenes skan kā Baha Goldberga variācijas. Taču neapšaubāmi šī informācija romānu bagātina. Tāpat kā ieintriģē jautājums, kādēļ meitene ir nolaupīta.
Krone, līdz ausīm jau paša mēslos, nolemj iesaistīties Klāras Marijas glābšanā un ierauj bīstamajā spēlītē arī savu mirstošo tēvu, bijušās mīļākās, klostermāsas un citus. Tāda nu ir viņa sūtība - būt neprātīgam -, jo, būdams cirka mākslinieks, viņš perfekti iekļaujas tā raksturojumā: «Dziļi reliģiozi, kā čigāni un jūrnieki. Varbūt tāpēc, ka ir pietuvināti nāvei. Varbūt tāpēc, ka ceļo. Varbūt tāpēc, ka strādā ar ilūzijām. Ik vakaru atritina vaļā realitāti mūzikas pavadībā un izrāda to manēžā, un atkal saloka un iznes laukā. (..) Ikviena artista sirdī ir ilgas, tukšums.» Rezultāts ir hi-tech un sci-fi trilleris ar elementiem no Džeimsa Bonda, Borna identitātes, Kill Bill, garnēts ar Kirkegora un Ekeharta citātiem, Austrumu baznīcas misticismu, Baha, Vāgnera, Hendeļa, Vēberna un citu varenu komponistu mūziku. Tāpat kā Astrīda Lindgrēna ar savu Karlsonu reiz padarīja mājīgu visai salto Stokholmu, tā Hēgs padara bīstamu visai omulīgo Kopenhāgenu.
Laikmetīga valodas kompozīcija
Pēteri Hēgu ir grūti notvert. Sākot lasīt diezgan biezo un aizraujošo romānu Klusā meitene, jūs ātri tiksit uz priekšu. Taču, aizvēris to vakarā un atvēruši nākamajā, iespējams, konstatēsit, ka starplaikā esat zaudējis pavedienu. Nesapratīsit, kā varonis ir izskaitļojis to vai šo, šaubīsities, kurš ir labais, kurš ir ļaunais (te gan kā ceļrādis ir paša varoņa postulāts, ka «vairākas reliģijas gājušas pārāk tālu centienos nošķirt labu no ļauna»). Tam pie vainas nav tikai Kaspera Krones pārcilvēciskā dzirde - nav, teiksim, viegli izsekot līdzi, kad viņš kalkulē cilvēka atrašanās vietu pēc tālruņa sarunas. Romāns ir blīvs - tajā nav rindkopas bez filosofiskas pārdomas vai aforisma (reizēm banāla) un spriedzes. Struktūra ir saraustīta - gandrīz katrs teikums ir brīvi stāvošs, teju katra rindkopa sākas bez pārejas no iepriekšējās, ne vienmēr saprotams, kur ir realitāte, kur sapnis, kur pagātne, kur tagadne. Respektīvi, Hēga valoda prasa uzmanību. Tai ziņā viņa darbi atgādina amerikāņu postmodernistu Tomasu Pinčonu - viņa sarežģīto trilleri par pasta vēsturi Crying of Lot 49.
Mēs nedzīvojam haosā
Tās nav atziņas, kas padara Hēga romānus sevišķus. Jo viņa domas pašas par sevi nav īpašas. Viņam arī nepiemīt īpašs emocionālais dziļums. Vienreizējs ir drīzāk viņa eksistenciālais jutekliskums, viņa prāta lidojums un erudīcija. Vienā vārdā - intensitāte. «Kad cilvēks patiesi klausās, visas skaņas sāk izkārtoties pa tēmām. Tās nav nejaušas. Mēs nedzīvojam haosā. Ir kāds, kurš cenšas kaut ko nospēlēt. Cenšas izdabūt cauri kādu skaņdarbu,» raksta Hēgs. Tā ir arī viņa metode - komponēt savus romānus no savas īpašās spējas «dzirdēt». Un šai ziņā Klusā meitene vairāk skan nevis kā Kaspera Krones mīlulis Bahs, bet gan kā cits viņa piesaukts komponists ausij krietni izaicinošākais laikmetīgās mūzikas pionieris Antons Vēberns.