Fomenko bija viens no pašiem pēdējiem teātra režijas profesionāļiem, kurā jēdzieni Meistars, Skolotājs, Tēvs savietojās organiski (no tās paaudzes dzīvs palicis vairs tikai Tagankas teātra radītājs 94 gadus vecais Jurijs Ļubimovs, kurš vēl strādā). Fomenko, kurš pats pēc ilgās skološanās Gņesinu Muzikālā institūta, Maskavas Dailes teātra studijas un Valsts teātra institūta (GITIS) sienās ieguva diplomēta režisora statusu, patiesībā tikai cienījamos gados tika pie «sava teātra». Par padomju kultūru atbildīgie partijas funkcionāri parūpējās, lai XX gadsimta 60.-80. gados Fomenko visur, sākot ar vairākiem Maskavas teātriem, Ļeņingradas Komēdijas teātri, provinces kolektīviem un pat drāmas pulciņiem rūpnīcās, tad atkal Maskavu, labāk redzētu ejam prom ar skandālu «par huligānismu padomju mākslā» nekā nākam strādāt un radām ko jaunu.
Leģendārās izrādes
Laimīgas sagadīšanās pēc Pjotra Fomenko slavas un ziedu laiks - sākot ar 80. gadu vidu - sakrīt arī ar manu skološanos Maskavā: kā izcils, ļoti cilvēcīgs pedagogs Fomenko uz sava aktieru kursa bāzes 1986. gadā no GITIS absolventiem izveidoja trupu, kuru teatrāļi uzreiz nosauca par fomenkām - iesākumā bez stacionārām telpām, fomenkas ar tagad jau leģendārām izrādēm Vilki un avis, Piedzīvojums, Mēnesis uz laukiem, Divpadsmitā nakts, Viena absolūti laimīga sādžiņa klīda pa Maskavu kā tāds teatrālais brīnums («atklīda» arī līdz Rīgai - uz festivālu Homo novus - gan 1997., gan 1999. gadā fomenku izrādes vēl pirms pasaules slavas bija laime vērot Latvijā). Rīgā viesojušās arī Pjotra Naumoviča Fomenko slavenākās viesrežijas no citiem Maskavas teātriem - pietiks, ja nosaukšu kaut vai Vahtangova teātrī iestudētās Pīķa dāmas un aktrises Ludmilas Maksakovas triumfu uz mūsu Nacionālās operas skatuves. Arī jau šajā tūkstošgadē ar Krievijas nacionālo teātra prēmiju Zelta maska godalgoto Fomenko izrāžu viesošanās Rīgā notikusi ne reizi vien.
Vieglums un gaišums
Kas tad īsti ir Pjotra Fomenko un viņa skoloto fomenku rūpīgi sargātās teātra pasaules burvība jeb noslēpums? Vieglums un gaišums, lai cik banāli skanētu šie vārdi. Fomenko firmas zīme jeb radošais rokraksts ir šķietami rotaļīga, vieglprātīga, improvizējoša, tomēr ārkārtīgi uzmanīga, trausla, psiholoģiski gudra attieksme pret dzīvi un tās atspulgiem literatūrā un dramaturģijā. Režisors nekad aktieriem nelika strādāt «čerez ņe mogu»/pretdabiskā piespiedu metodē. Vai tas būtu Ostrovskis, Turgeņevs, Gogolis, Tolstojs - režisora Fomenko rokās jebkurš šo dižgaru teksts kļūst par rotaļu - izpēti, kurā cilvēku attiecībām nepiemīt traģiska nolemtība, bet gan poēzija un liega smeldze. Tāpēc Fomenko izrādes iedarbojas nevis kā konceptuāls formas šoks un režijas diktatūras «sausais atlikums», ko realizējuši jūtīgi, talantīgi aktieri marionetes, bet gan dzimstot tai ieklausīšanās, iejušanās, psiholoģiskās uzticēšanās sajūtai, kas rada absolūti tīras klātbūtnes un laimes efektu. Pat ja iecerē plānots kas drūms - ilgus gadus kopā ar savu «ģimeni» - fomenkām - Fomenko, jau būdams smagi slims, strādāja pie Puškina dzejas gigantdarba Boriss Godunovs ieceres. Nacionālās traģēdijas etalona Borisa Godunova pirmizrādi rudenī fomenkas rādīs jau bez sava tēva, skolotāja, drauga Meistara Fomenko fiziskās klātbūtnes.