Atbildības smagā nasta
Ar «projektu teātriem» ir vienkārši - atrodi naudu, radošo komandu, vēlams - intriģējošu darba ideju (smaidiņš), un rullē savu «šovu» uz nebēdu, kamēr vien ir kāds, kas par šo izklaidi un/vai nopietno mākslas misijas produktu balso ar maciņu. Bet mums, līdzīgi kā citām Eiropas zemēm, tradicionālais teātris ir repertuārā balstītais, lai kā nebrēkātu «inovatīvo projektu formu» adepti. Jo - Latvijā kultūra, teātris tai skaitā, nevar būt normāla «brīvā tirgus» prece, jo tirgus ierobežots, līdz ar to projektu teātris vienmēr būs tikai izņēmums, par kuru kāds gatavs maksāt. Vai arī ideālismā barots entuziasms. Jo latviešu teātrim papildus jāuzņemas atbildības smagā nasta - šī nu ir vienīgā zeme, kur tāds fenomens kā teātris latviešu valodā vispār spēj pastāvēt. Tādēļ es cieti stāvu par repertuāra teātri. Kaut saprotu, ka ideālā variantā tad teātrim nāktos kļūt par «lielveikalu», kurš spēj apmierināt visdažādākās «patērētāju» prasības un estētiskās gaumes. Jūtat - sanāk apburtais loks, vāveres ritenis, loģikas nonsenss. Teātris nevar vienlaikus būt «augstās mākslas templis», kas audzina skatītāja māksliniecisko izpratni par pasaules komplicētību, un supermārkets, kurā var lēti un labi paēst vai , ja sakārojas un rocība ļauj, nopirkt kādu ekskluzīvu Armani, Bugatti vai Bang & Olufsen. Nevar teātris būt bordelis un universitāte vienlaikus. Vai nu - vai.
Cenšas veidot balansu
Tādēļ «repertuāra problēma» līdzinās melnajam caurumam - ber tajā, ko gribi, vienalga paēdis nebūsi. Uz menedžerisko domāšanu orientēti teātru direktori un režisori spriedīs, ka teātrī jācenšas veidot daudzveidīgu izrāžu balansu - nu, gluži kā tajā mantrā par multikulturālismu, multietniskumu un politkorektumu.
Mazā SMS aptaujā to arī noskaidroju. Prātīgā direktore Evita Sniedze no Valmieras teātra man raksta, ka «ideāls repertuārs ir tāds, kurā profesionāli augstā līmenī pastāv dažādu žanru dažādā laikā tapušas izrādes dažādām mērķauditorijām, dažāda lieluma zālēs, un tās uzrunā, sarunājas ar skatītāju par tēmām, kas aktuālas tieši tobrīd. Mūžīgās tēmas, ko slēpj arhetipi, arī ir aktuālas vienmēr». Viņu papildina apsviedīgais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, kurš drīzāk jādēvē par talantīgu intendantu, spriežot pēc NT nesenās izaugsmes, vēsta: «Ideālajā repertuārā - lielas kaislības un dziļas jūtas pasaules un latviešu klasikā. Laikmetīgi darbi, kas rezonē ar notiekošo sabiedrībā un ļauj teātrim būt ar savu viedokli un opozīcijā pamatplūsmai (mainstream). Asprātīgas komēdijas, kas liek izsmieties pašiem un publikai, pagarinot mūžu.» Nevaru nepiekrist arī Dailes saimniekam Andrim Vītolam, kurš atzīst, ka «jānodrošina līdzsvars starp klasiku un novatorismu talantīgā un profesionālā izpildījumā (obligāti). (..) Virtuālā pasaule nespēj sniegt to īpašo cilvēciskā kontakta sajūtu un emociju apmaiņu starp skatītājiem un aktieriem, ko ik vakaru nodrošina teātru izrādes. Mēs skatītājam dodam iespēju baudīt visdaudzveidīgāko repertuāru, kas liek domāt, smieties un raudāt». Un taisnība arīdzan JRT līderim Alvim Hermanim ar skopo tēzi, ka «mums jācenšas piemēroties skatītājam, kurš ir gudrāks par tevi, nevis otrādi». Taču jebkuras formulas un deklarācijas, kā nopūstos vecais čoms Hamlets, ir tikai «vārdi, vārdi, vārdi». Var mēģināt aiz gudri, tālredzīgi samenedžētas repertuāra stratēģijas kā zaļa, šalkojoša, bagāta meža saskatīt… atsevišķus kokus.
Šie koki vienmēr būs konkrētu režisoru konkrētas izrādes. Kurām veiksmes un izdošanās garantiju nekad nespēs nodrošināt nedz vislieliskākais menedžeris/direktors, nedz krutākais PR kantoris, nedz hiperdāsns honorārs teātra brīnuma meistariem, nedz universāli izdreijāti aktieri - kareivji. Redz, tas «sīkums», kas negarantē Mākslas un pat Izklaides dzimšanu no talanta gara, ir apstāklis, ka mums visiem nākas rēķināties ar šo smalko matēriju - mākslinieku iedvesmu. Kura, kā tā mūza, bez visiem «profesionālajiem pričendāļiem» vai nu atlido, vai paliek sabozusies tupam kaut kur tālu dievu Olimpā.
Arī ģēnijam Moljēram bija vajadzīga nelaimīga/laimīga mīlestība un tirāna naids/glaimi, lai viņš varētu uzkāpt uz skatuves un runāt savu lugu varoņu vārdiem. Lai rastu spēku mirdzošu sveču gaismā uz pasaulē maģiskākās vietas - skatuves - nokliegt šmulim, teātra kalpu zēnam: pacelt priekškaru! Būtu vien talanti, repertuārs atradīsies!