Miests atradās Nečites ielejā, mazliet nostāk no Sjerranevadas stāvajām klintīm, un te ainava nebija tik skarba kā Augšalpuharrā. Uhihara bija bagāta, te labi auga gan vīnogulāji, gan labība, visapkārt pletās arī plašas ganības lopiem. Tieši te Aben Umeijas karaspēks bija ierīkojis savu nometni. Miests ņudzēja kā skudru pūznis. Granadas halīfs bija apmeties mājā, kas iepriekš bija piederējusi Pedro Lopesam, Alpuharras novada galvenajam rakstvedim. Šī augstā ierēdņa mājai bija arī pamatīgs aizsargtornis, viens no trim, kas, izvietoti trīsstūrī, slējās Uhiharā. Miests bija gana liels, lai karaspēkam te pietiktu vietas. Savus mūļus Ernando ieraudzīja novietotus pie vietējās baznīcas; turpat līdzās Ubaids uzmanīja viņa patēva dārko zirgu. Iepriekš puisis no narilieša bija baidījies, taču tagad jutās gana drosmīgs, lai tam noprasītu: - Kur ir Brahims?
Ubaids tikai paraustīja plecus un pievērsa skatienu Fātimai. Mūsa un Akils gribēja iet pie mūļiem, kam mugurā joprojām bija nastas ar laupījumu, taču kareivji, kas to sargāja, padzina puikas nost. Ubaids nenovērsa bezkaunīgās acis no Fātimas pat tad, kad viņam tieši pie kājām pakrita mazais Mūsa, ko sargs bija pagrūdis. Meitene nobijusies piespiedās ciešāk Ernando.
- Ko lūri? - puisis nikni noprasīja narilietim.
Ubaids par atbildi atkal paraustīja plecus, pārslidināja vēl vienu kārīgu skatienu Fātimai un novērsās. Ernando nolaida roku, kas neapzināti bija sažņaugusi zobena spalu. No kareivjiem izdibinājis, kur meklējams patēvs, Ernando visus aizveda uz Pedro Lopesa namu. Tur stāvam pie mājas durvīm viņi ieraudzīja Brahimu kopā ar veselu pulku munfī; iekšpusē Aben Umeija patlaban apspriedās ar saviem padomniekiem.
- Ko tas nozīmē?...- iesaucās patēvs, ieraudzījis Āišu un savus dēlus, taču Hironsiljo, kas bija turpat līdzās, viņu pārtrauca.
- Sveiks, puis! Labi, ka ieradies, - viņš sveicināja. - Domāju, ka būsi mums vajadzīgs. Diezgan daudzi zirgi ir ievainoti.
To teicis, Hironsiljo tūdaļ ņēmās pārējiem munfī gari un plaši stāstīt, kā Ernando izdziedējis viņa sarķi. Brahims, ar pūlēm valdīdams dusmas, nepacietīgi gaidīja, kad munfī barvedis beigs slavināt viņa padēlu un pie vārda tiks viņš pats.
- Tu pameti mūļus! - Brahims iesaucās, tikko Hironsiljo pieklusa. - Un kāpēc tu atvedi šurp manus bērnus? Vai tad es tev neteicu...
- Es nezinu, vai mēs šeit mirsim, un nezinu, vai taviem dēliem te notiks kāda nelaime, - viņu skaļā balsī pārtrauca Āiša, raudzīdamās apjukušajam vīram tieši sejā, - bet pagaidām Ernando mums ir izglābis dzīvību.
- Kristieši laukumā pie Huvilesas baznīcas nogalināja simtiem sieviešu un bērnu, - nomurmināja puisis.
Munfī tūdaļ sastājās viņam apkārt un skubināja stāstīt, kas noticis, un Ernando, neslēpdams izmisumu, sāka klāstīt, ko pieredzējis Huvilesā.
- Iesim, - teica Hironsiljo, nemaz neļaudams Ernando pabeigt. - Tev vajadzēs to izstāstīt pašam Muhammadam ibn Umaijam.
Sargkareivji pie durvīm pašķīrās un ielaida Hironsiljo un Ernando namā. Tie atkal aizšķērsoja ceļu, kad iekšā gribēja doties arī Brahims, tomēr pēc brīža viņam izdevās sargus pārliecināt, ka viņa pienākums ir doties līdzi padēlam.
(Turpinājums 4. aprīļa numurā)