Protams, interesē arī enerģētika, bet šī krievu «dāvaniņa» mums nav nekāds jaunums. Skaidrs, ka Krievija šo savu «labdarību» gribētu vēl palielināt, un tikpat skaidrs, ka tai jāturas pretī, cik vien spējam - galvenokārt ar izmantojamo energoresursu dažādošanu un enerģijas tirgus liberalizāciju.
Piesardzības cienīgāka ir Krievijas atklātā stratēģiskā interese par citām mūsu ekonomikas jomām. Cita starpā šāda acīmredzot spiedīga vajadzība paradoksālā kārtā vājina prokrieviskā Saskaņas centra (SC) pozīcijas, kas lielās zinām īstos kloķus, ar kuriem iedarbināt Krievijas labvēlību pret mūsu uzņēmējiem. Protams, saprātīga politiskā atvērtība ir nepieciešama, tomēr nu ir skaidrs, ka neatkarīgi no nākamās Saeimas politiskās nokrāsas Krievijai būs (proti, jau ir) interese šeit darboties. Un, jo pragmatiskāk tas tiks rīkots no mūsu puses, proti, jo emocionāli neitrālāks pret Kremli būs nākamais parlaments un valdība, jo labāk mums. Ja Krievijas uzstādījums tiešām ir tāds, ka pārredzamā nākotnē tai nebūs ne draugu, ne ienaidnieku, bet tikai intereses, tad SC savu līgumu ar Vienoto Krieviju var uzspraust uz nagliņas. Arī Aināra Šlesera un Nila Ušakova pašslavināšanās saistībā ar Rīgas markas zīmolu izskatīsies vien pēc panaivas klapēšanas pašiem sev pa plecu, lētticīgajiem vēl mēģinot iestāstīt, ka tieši šis tandēms spējis uzlabot attiecības ar Krieviju.
«Sūce» Kremlī solās vājināt arī jau tā vārgo LPP/LC retorisko ekonomikas sildīšanu no termiņuzturēšanās atļauju izsišanas Saeimā. Krievija maijā plāno sarunas ar ES par bezvīzu režīmu, un, ja tās sekmēsies, tad Eiropā tikšanas dēļ vien ieguldīt Latvijas kapitālsabiedrībās krieviem nebūs lielas jēgas.