Otrdien Lielajā ģildē notika patiešām augsta līmeņa pasākums - Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Latvijas Bankas (LB) rīkotā konference Apstākļiem spītējot: Baltijas valstu atveseļošanās pieredze. Latvijā patiesi reti piedzīvota augsta līmeņa pasākums. Piedaloties pašai SVF vadītājai Kristīnei Lagardai, augstām Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Eiropas Komisijas amatpersonām, arī Zviedrijas finanšu ministram, mūsu valsts vadītāji varēja uzklausīt droši vien pelnītus atzinības vārdus par Latvijā realizētās iekšējās devalvācijas veiksmes stāstu un arī paslavēt cits citu. Pasākums visumā bija iedvesmojošs, bet, manuprāt, viena cilvēka šīs konferences prezidijā un pie paneļu diskusiju galda pietrūka.
Nu sauksim viņu nosacīti par Māri Mušiņu. Tas varētu būt ģimenes tēvs, kurš iekšējās devalvācijas rezultātā zaudējis darbu vai piedzīvojis ievērojamu algas kritumu, nav varējis norēķināties par kredītu, zaudējis mājokli un tagad strādā ārzemēs vai varbūt tepat kaut kur Latvijā, lai atmaksātu vēl palikušo, ar vērtību zaudējušo ķīlu nesegto parāda daļu bankai. (Starp citu, viena populistiska sānslīde - varbūt ar trešdaļu no summas, ko valsts iztērēja lepnā limuzīna pirkšanai eksprezidentam Valdim Zatleram un pārējiem eksprezidentiem, būtu pieticis, lai Mušiņam nebūtu jāzaudē savs mājoklis. Spekulācija? Bet runa jau nav šeit par krekliem, bet par…) Nē, ne jau tādēļ Mušiņš būtu bijis vajadzīgs konferencē, lai sūdzētos, - es domāju, viņa nedienas visiem tāpat labi zināmas. Bet vienkārši tādēļ, lai lielie vīri un sievas varētu slavēt ne tikai cits citu, bet arī uzsistu Mušiņam uz pleca un pateiktos - sak, TU jau esi īstais Latvijas veiksmes stāsta varonis, TU to izvilki un vēl aizvien velc. Un pavisam jauki būtu, ja šarmantā un patiešām gudrā Kristīne Lagarda pasēdētu kādu minūti pie kafijas tases ar Mušiņu un pastāstītu viņam, kāpēc Latvijā varēja un vajadzēja darīt to, ko, viņas pašas vārdiem runājot, Grieķijā nevar atļauties, tāpēc tur jāmeklē «citi» risinājumi. Es domāju, Mušiņš ir gana gudrs, viņš ar Lagardu tīri labi saprastos. Starp citu, ne velti Kristīne Lagarda kā vienu no Latvijas problēmām minēja pārāk dramatisko plaisu starp tiem, «kam ir», un tiem, «kam nav».
Bet ne tikai par pagātni ar Mušiņu būtu jāparunā - pagātni tāpat vairs nelabosi, un varbūt nemaz nevajag. Jārunā arī par nākotni. Par to, kāds būs Mušiņa sāpju ceļu taustāmais atlikums un kad tas būs. Nevis statistikas aukstajos skaitļos, bet uz Mušiņa galda.
Un jārunā arī par to pašu liktenīgo 2014. gadu, kad mūsu valdība ir izvirzījusi mērķi iestāties eirozonā. Jo Mušiņš varbūt ikdienā skatās ziņas un ir nedaudz apmulsis par to, ka visi lielie vīri un sievas tajā pašā konferencē mūs mudina iestāties klubā, kurā, maigi izsakoties, sienas ar griestiem šobrīd tā īsti neiet kopā, bet ko mūsu valstsvīri turpina iezīmēt kā iekārojamu elitāru pulciņu. Varbūt Mušiņš ir tikko lasījis pie mums Latvijā atzītā visu demokrātiju tēva Džordža Sorosa atklāsmes par drīzu apokalipsi eirozonā un tic viņam, nevis tiem, kas melīgi apgalvo, ka Sorosu interesē spekulācijas ar valūtu un pelnīšana ar kādas valūtas nograušanu (angļi runā, ka tā kādreiz viņš ir nogrāvis britu mārciņu). Un Mušiņš baidās, baidās no jauniem eksperimentiem, jo ir iemācījies skaitīt santīmus un nesaprot, cik viņam izmaksās, piemēram, «īpašā pieeja» Grieķijai vai varbūt vēlāk arī kādai citai valstij (jo šobrīd jau iezīmējas nākamā rinda - Spānija, nupat kā arī Kipra).
Starp citu, par Mušiņa viedokli ir ieinteresēti arī paši eirozonas kluba biedri. Sarunā ar Dienu Eiropas Centrālās bankas valdes loceklis netieši atzina, ka ir ļoti svarīgi, lai kādas valsts iestāšanos eirozonā noteikti apzināti atbalsta arī šīs valsts pilsoņu vairākums, ja vajag - arī referendumā. Un tas jau arī saprotams - ja kādu valsti eirozonā tā aiz ausīm ievelk tajā valstī tobrīd valdošie politiķi, tad nav nekādas garantijas, ka pēc nākamajām vēlēšanām tur pie varas nāk tādi, kas, maigi izsakoties, sāk citādi interpretēt spēles noteikumus, ar kādiem valsts eirozonā uzņemta. (Konferencē tika citēts Eiropas Savienībā iecienītā Luksemburgas premjera Junkera izteiciens: «Mēs zinām, kas un kā ir jādara, bet mēs nezinām, kā tikt pārvēlētiem.») Un - jauna «grieķija» gatava. Tā kā, lai cik jocīgi arī tas liktos, diezgan iespējams, ka pirms mūsu uzņemšanas eirozonā Brisele un Frankfurte gribās zināt ne tikai valdības viedokli un sarūpēto aritmētiku, bet arī pajautāt Mušiņam - tu saproti un piekrīti tam, ko tu dari? Ja viņi to jautātu šobrīd - nezinu, nezinu, kāda būtu atbilde.
Mušiņš jau nemaz tik daudz negrib, viņš turpina plēsties, atmaksāt kredītu. Saprot, ka tagad galvenais ir ekonomikai nepārkarst (nedod dievs, IKP izaugsmi lielāku par 4,5%) un nepakļauties kārdinājumam palielināt valsts tēriņus, algas, būvēt ceļus... Vienīgais, ko viņš vēlas, - kā tajā slavenajā Spāņu režisora Almodovara filmā - runā ar mani!