Saeimas deputāts Imants Parādnieks domā, ka viens no iemesliem, kāpēc sievietes nevēlas radīt bērnus, ir bažas, ka nepaspēs realizēties savā profesijā. Bet šonedēļ Lietišķajā Dienā lasīju tavu sleju. Neskatoties uz to, ka dēlam tikai četri mēneši, strādā. Kā tev izdevies savienot darbu ar ģimenes dzīvi?
Strādāju, bet ne tik daudz kā agrāk. Nav tiesa, ka sievietes nerada bērnus, jo baidās zaudēt karjeru. Te nav stāsts par bērniem, bet jautājums par to, kā cilvēks spēj menedžēt un organizēt savu laiku. Ja cilvēks zina, ka viņš labi netiek galā ar laika plānošanu, ja viņam karjeras taisīšana prasa lielu piepūli un šķiet, ka gada izkrišana varētu iegriezt, iespējams, arī atliek bērna radīšanu. Tās, manuprāt, ir nepārliecinātas sievietes, kurām svarīgi atnākt uz darbu pirmajām un pēdējām aiziet.
Vai tiešām sevī nejūti konfliktu - jo vairāk laika gribi veltīt ģimenei, jo mazāk sanāk padarīt darbā? Un otrādi?
Žurnālista darbā tāpat kā, piemēram, grāmatveža ir brīži, kad ir lielāki darba posmi un rimtāki momenti. Manā darbā nav konveijers, kur katru gadu dienu no dienas jāštancē krūzīte vai kāda jostiņa kleitiņai. Principā ir tā, ja darbs vienu brīdi ir intensīvāks, citu ne, tad ikdiena kopā ar bērnu un būšana darba attiecībās līdzsvarojas. Ja man no diktofona jāšifrē intervija, ir pilnīgi vienalga, vai to daru vienpadsmitos vakarā, kad bērni nolikti gulēt, virtuvē pie galda vai darba laikā ofisā. Mūsdienās ir ārkārtīgi daudz darbu, kuros nav jāpavada astoņas stundas darbavietā.
Vai tev vienmēr bijusi doma par trim atvasēm?
Nē! Par to, ka vajag pirmo, ierunājās dzīvesbiedrs. Viņš teica, ka pienācis laiks domāt par bērniem. Un mazulis labi pieteicās. Tajā gadā, kad viņš dzima, bija Saeimas vēlēšanas. Bērns dzima februārī, vēlēšanas bija oktobrī. Darbā teicu, ka mājās ilgi nesēdēšu, uz vēlēšanām būšu atpakaļ. Visi ticēja, ka varu ieplānot dzemdēt starp Saeimas un pašvaldību vēlēšanām. Tā arī notika. Mazulim bija astoņi mēneši, kad sāku strādāt pusslodzes darbu. Ja divas dienas nedēļā esi prom astoņas stundas, nevarētu teikt, ka bērns ļoti izjūt mammas trūkumu. Savukārt gaidot otro, nepārtraucu mācības Universitātē. Tas nav tik traki, kā izklausās. Es domāju, ka bērnu bubulisms - stāsti par to, ka tas prasīs daudz laika, būs jāsēž naktīm pie slima mazuļa gultiņas, ir smags pārspīlējums. Kad piedzima pirmais, otrajam bija nedaudz grūtāk saņemties nekā trešajam, jo varu droši pateikt, ka pieredzei ar bērnu ir nozīme. Ar otro, trešo ir daudz vieglāk, jo esi drošāka - nepsiho par katru sīkumu. Bet man šķiet smieklīgi, ka trīs bērnu ģimene tiek uzskatīta par daudzbērnu.
Ar cik bērniem, tavuprāt, sākas daudzbērnu ģimene?
Ar pieciem. Mēs taču nedzīvojam padomju laikos, kad nebija pamperu, vairs nav jādzen caur sietiņu burkāni, lai pabarotu bērnu. Bija viens brīdis, kad ar vīru spriedām, ar diviem pilnīgi pietiek, bet es biju iedomājusies, ka šoreiz varētu sanākt meitene. Arī puikas izteicās, ka gribētu māsiņu. Teicām - māsiņu nevaram garantēt. Abi piekrita, ka jebkurā gadījumā bebītis būtu labi. Kāpēc ne?
Tiek uzskatīts, lai radītu bērnu, jāpelna 1000 latu. Vai materiālā situācija tavā dzīvē spēlējusi lomu, domājot par mazuli?
Vienmēr ir labāk, ja vecāki spēj kopā nopelnīt adekvātu summu, jo ir jārēķinās ar izmaksām. Piemēram, bezmaksas veselības aprūpe ir nosacīta. Arī, ja vajadzīga aukle. Par pulciņiem jāmaksā. Bet vai nauda ir arguments? Piekrītu, ir dabiski gribēt savam bērnam visu to labāko. Tajā pašā laikā ir forši, ja mazs cilvēciņš tevi mīli. Ir kāds, kurš ir kaifā tikai no tā, ka tu pienāc klāt. Tā ir ekskluzīva iespēja saņemt šo beznosacījuma mīlestību. Kad bērns pieaug, tad ir savādāk - nopērc man to un to! Samīļo mani tā un tā!
Vai sociālās garantijas, tavuprāt, ir atspaids ģimeni, lai tā būtu kuplāka?
Biju pārsteigta, saņemot mazāku pabalstu nekā 2004. gadā. Protams, jau kopš bērna ieņemšanas zināju, kāda summa man pienākas, māku rēķināt, bet, kad tu saņem pabalstu, tad pirmais brīdis ir šokējošs. Ir sajūta, ka jādzīvo taupīgāk. Sociālās garantijas ir atspaids, bet, manuprāt, nosacīts. Pabalstu klāsts Latvijā visumā ir labs. Esmu redzējusi starptautiskus pētījumus, kuros Latvija nav tā sliktākā valsts, kurā radīt bērnus.
Nenobijies no krīzes radītajām sekām, kas nāca ar pabalstu apcirpšanu?
Aiziet bērna kopšanas atvaļinājumā ir labs variants, kā pārlaist krīzi. Sevišķi, ja kāds paspēja ielēkt posmā, kad vēl nebija ierobežojumu uz pabalstiem. Ja darbavieta pastāvēs, atlaist it kā nedrīkst. Var saskatīt arī patīkamus bonusus, radot bērnus krīzes laikā.
Vai atbalsti Saeimas deputātes Elīna Siliņas domu, ka sievietēm jādzemdē līdz 25 gadu vecumam?
Man tas šķiet muļķīgi. Mana mamma pirmo no pieciem bērniem dzemdēja 27 gados. Es - bez piecām dienām 27. Zinu sievieti, kurai ģimene izveidojusies 34 gadu vecumā, kad visi jau sen bija izsprieduši - vecmeita, viņa dzemdēja vienu bērnu, tad otru, un viss ir kārtībā!
... jo atrada vīrieti? Viņam taču ir loma?
Noteikti. Jauki, ja tev ir dzīvesbiedrs, uz kuru var paļauties. Tajā pašā laikā domāju, ka vienu bērnu var uzaudzināt arī sieviete viena, ja grib.