Pusgada laikā šīs kompozīcijas apaugušas ar muskuļiem un pieņēmušās spēkā, šoreiz tās tika parādītas no «labākās puses» - varēja saklausīt, ka dziesmu uzbūve nav banāla, skaņas vienlaikus virzās dažādos virzienos. Mūziķi uz skatuves panāca maģisku efektu - tas bija psihedēlisks, «klubīgs» džezs vismodernākajā izpausmē. Oriģināls jauninājums šajā programmā - atteikšanās no Lady's Sweet «saldajiem» pakalpojumiem: visus fona vokālus dziedāja paši grupas dalībnieki, pastiprinot mūzikas maskulīno enerģiju. Kopā ar Intaru uzstājās Kārlis Lācis (taustiņi), Gints Pabērzs (saksofons), Andris Grunte (kontrabass), Kaspars Zemītis (ģitāra) un Kaspars Grigalis (bungas).
Vizuālais noformējums - lielas videoprojekcijas - apvienojumā ar mūziku, ar Intara Busuļa vokalīzēm austrumnieciskās noskaņās radīja halucinogēnisku efektu. Milzīgas kaleidoskopiskas bildes un kustīgas mandalas atgādināja skatus no Gaspara Noē filmas Ieiet tukšumā/Enter the Void par nošauta vīrieša dvēseles klejojumiem naksnīgās Tokijas seksa, narkotiku un vardarbības pasaulē. Šis koncerts arī bija «trips», robežstāvokļu izzināšana starp sapņiem, mistiku un realitāti, tāpēc iedarbojās pat fiziski un pamatīgi «iedeva pa galvu» - patīkami. Kurš meinstrīma mūziķis Latvijā tad vēl var to atļauties?
Kārļa Lāča vadītā grupa pavada arī Lindas Leen koncertus, kuri formā un saturā ir daudz tradicionālāki. Spēlējot kopā ar Intaru, Kārļa Lāča ansamblis ir gandrīz Instrumenti, kas sasniedz pašizpausmes brīvību, iedziļinoties savā muzikālajā psihē. Un arī dziesmas piedzīvo eksistenciālu transformāciju - tās kļūst nevis par saistītiem stāstiem, bet par atmosfēriskām meditācijām.
Skanējums koncertā bija trekns, grādīgs un biezs, džeza sulā «vārīts» - kā arī solīja šova nosaukums, tas bija savādāks. Intara Busuļa dziesmu teksti nav nekādi džezīgie - viņa specializācija ir pilsētas romance, dažkārt cietsirdīga, dažkārt ironiska, dažkārt maksimāli pietuvināta šansonam un dzīvei ielās (tāpēc dziesmās ir daudz rečitatīvu un žargonvārdu). Programmā skanēja trīs kompozīcijas no Raimonda Paula un Jevgeņija Jevtušenko dziesmu cikla Dai Bog - tās tika pasniegtas kā meistarīgi izpildītas improvizācijas etīdes, poētiskas mantras. Melodijas šķita mazliet izplūdušas, taču mūzika bija izpildītāju enerģijas pilna. Koncerta izskaņā Intars atgriezās pie saviem hitiem, kuri atsvaidzināti pavisam negaidīti - čigānu ansambļa un krievu častušku stilā.
Tas ir brīnums, ka Intars Busulis un viņa komanda spēj pārdot «ģimenes auditorijai» (uz viņa šoviem nāk visi - juniori un seniori) tik drosmīgu un progresīvu ēdienu - dziedātājs klausītājiem pasniedz nevis to, ko viņi vēlas dzirdēt, bet to, kas pašam ir tuvs.