Uzņēmēji ir tikai viena no daudzām sabiedrībā pastāvošām interešu grupām. Nenoliedzami, ka šī ir ļoti svarīga interešu grupa. Varētu šķist, ka tā ir labāk organizēta nekā dažas citas, taču absolūti aplam ir uzskatīt, ka uzņēmēju intereses ir monolītas. Tā tas nebūt nav. Uzņēmēju sabiedrība ir sašķelta daudzās nevalstiskās organizācijās un profesionālās asociācijās, kas te sadarbojas, te konkurē savā starpā. Lielākā no uzņēmēju organizācijām - oficiālais valdības sociālais partneris Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) - pārstāv uzņēmējus, kas nodarbina aptuveni trešdaļu no visiem Latvijā nodarbinātajiem. Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), kuras biedru reģistrā ierakstu skaits pārsniedz 12 tūkstošus, nevar tikt uzskatīta par visu Latvijas uzņēmēju pilnvaroto pārstāvi.
Par visu Latvijas uzņēmēju viedokļa un interešu paudēju noteikti nevar uzskatīt nedz kādu no tā dēvētajām uzņēmēju partijām, nedz arī cilvēkus, kas parakstījušies zem Par labu Latviju uzsaukuma.
Gan tiem, kas gatavojas slēgt līgumus ar politiķiem, gan pašiem politiķiem pirmām kārtām vajadzētu saprast, ka sabiedrības grupa, ko dēvē par uzņēmējiem, ir ļoti neviendabīga, tādēļ tie, kas sevi dēvē par uzņēmēju interešu paudējiem, labākajā gadījumā pauž savu izpratni par šīm interesēm.
Latvijā ir daudzi lieliski uzņēmēji, kas no noplukušām un vecmodīgām padomju laiku ražotnēm ir spējuši radīt mūsdienīgus uzņēmumus, kas ražo eksportspējīgu produkciju. Ir cilvēki, kas nekad nav piedalījušies uzņēmumu privatizācijā un savu biznesu radījuši no nulles. Latvijā netrūkst uzņēmēju, kas godīgi maksā nodokļus, ir sociāli atbildīgi.
Taču Latvijā netrūkst arī uzņēmumu, kas visai radoši izvairās gan no nodokļu maksāšanas, gan slaiki uzspļauj visam, kas saistīts ar darbinieku sociālo aizsardzību. Netrūkst tādu, kuri iesaistās tā saucamajās PVN karuseļu shēmās. Un netrūkst arī tādu, kuru biznesa veiksmes pamatā ir nevis lieliska ideja, bet gan noslīpētas «prasmes» tikt pie valsts vai pašvaldību pasūtījumiem, visticamāk, neiztiekot bez kukuļdošanas.
Šie tik dažādie uzņēmēji no lēmumu pieņēmējiem sagaida pavisam atšķirīgu rīcību. Ja tie, kas godīgi maksā nodokļus, gaida arvien lielāku caurspīdīgumu, piemēram, valsts iepirkumos, tad tiem, kuru «barības bāzi» veido uzpūstas iepirkumu tāmes, - jo miglaināk, jo labāk.
Kopsaucēju atrast ir grūti, tādēļ priekšplānā izvirzās visvieglāk identificējamās problēmas. Tas notiek, cerot, ka par šīm problēmām neviendabīgajā uzņēmēju sabiedrībā būs puslīdz vienota izpratne. Piemēram, nodokļu likumi pēdējos gados ir staipīti un raustīti uz visām pusēm, tādējādi veicinot pārliecību, ka mazāks nodokļu slogs būs zāles pret visām tautsaimniecības vainām. Pašsaprotami, ka, jo vairāk šāda pārliecība nostiprinās sabiedrībā, jo biežāk politiskie aktieri savu lomu tekstus papildina ar lozungiem, kas sola nodokļu samazināšanu. Bet! Kvalitatīva veselības aprūpe, konkurētspējīga izglītība un zinātne, pietiekami sociālie pabalsti - to visu nav iespējams finansēt, ja valsts budžeta ieņēmumi nav pietiekami. Savukārt lauvas tiesu valsts budžeta ieņēmumu veido nodokļi. Līdz ar to, ja uzņēmēju intereses tiek primitīvi aplūkotas tikai caur zema nodokļu sloga prizmu, tās kādā brīdī nonāks pretrunā ar sabiedrības interesēm. Turklāt nodokļu politika ir tikai viena no jomām, kur uzņēmēju un citu sabiedrības grupu intereses pamatīgi atšķiras. Darba ņēmēju tiesību aizsardzība, patērētāju tiesību aizsardzība... Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Uzņēmēju interešu pretnostatīšana sabiedrības interesēm un ticība tam, ka tieši uzņēmējiem ir ekskluzīvas tiesības kontrolēt politiķus, diemžēl, var tikai veicināt sabiedrības stratifikāciju.
Ir tikai normāli, ka uzņēmēji mēģina ietekmēt politiķu lēmumus, bet politiķi, lemjot par jautājumiem, kas skar uzņēmējdarbības vidi, uzklausa uzņēmēju domas. Jau pieminētā LDDK, kuras pārstāvji ir kupli pārstāvēti Par labu Latviju dibinātāju vidū, vēl nesen ziņoja, ka 2009. gadā lēmumu pieņēmēji 62,4% gadījumu ir respektējuši LDDK priekšlikumus. Ja pastāvošie uzņēmēju interešu paušanas mehānismi pašiem uzņēmējiem tomēr vēl arvien nešķiet gana efektīvi, varbūt ir vērts domāt par esošo sadarbības formu uzlabošanu vai jaunu radīšanu.
Taču vienlaikus uzņēmējiem ir jāsaprot, ka viņu intereses nedrīkst būt klajā pretrunā ar citu sabiedrības grupu interesēm. Un noteikti der paturēt prātā Davosas ekonomikas foruma dibinātāja Klausa Švāba tēzi, ka pie XXI gadsimta ekonomiskās dižķibeles lielā mērā vainojama vērtību erozija biznesā, proti, tas, ka uzņēmējdarbība no sabiedrības labklājības veicinātāja pārtapusi par peļņu ģenerējošu robotu.