Nu tur jau laikam tā atšķirība, ka tajā brīdī, kad veidojās mani pirmie priekšstati par politiku, par to vēl neviens nedomāja kā par kaut ko šmucīgu. Pirmie iespaidi par politiskajiem procesiem man bija atmodas laikos, kad bija visas tautas vienotība, saliedētība, zināmā mērā tāda eiforija, cīņa par neatkarību. Un manā izpratnē politiķis - tas bija cīnītājs par brīvību. Es toreiz sekoju visam līdzi - Anatolija Gorbunova un citu atmodas laiku līderu uzrunām, mītiņiem. Un tagad daudzi mani radi atceras, ka laikā, kad man bija pieci seši gadi, es jau visiem paziņoju, ka nākotnē būšu politiķis.
Tad nāk 2000. gads, kad jūs dibināt šo domubiedru grupu Visu Latvijai!. Ja bijāt nolēmis būt politiķis, kāpēc neiestājāties kādā esošā partijā?
Nu pirmā izšķiršanās tāda bija… Toreiz man vēl nebija astoņpadsmit gadu, bija piecpadsmit. Es devos uz TB/ LNNK jaunatnes organizāciju, taču… Pirmkārt, šajā organizācijā bija tādi nosacīti jaunieši, pārsvarā vecumā virs trīsdesmit, un tādus īstus domubiedrus man tur atrast bija grūti. Mans piedāvājums bija tad tēvzemiešiem veidot tādu kā skolēnu grupu, kur diemžēl liela atsaucība no partijas vadības nebija. Tad šī grupa sāka veidoties autonomi kā sabiedriska organizācija, kas sākumā vēl nedefinēja savu piederību kādam politiskam spēkam. Jo galvenais toreiz bija motivācija uz tādiem patriotisma un latviskuma principiem veidot jauniešu domubiedru grupu.
Tad varam teikt, ka savu vietu TB/LNNK tā īsti nevarējāt atrast?
Nu tā likās man ideoloģiski pieņemama organizācija, bet no vadības puses tādas īsti pretimnākšanas nebija. Laikam tēvzemiešu vadība baidījās, ka tāds jauns, radikāls nāk, kā tas var izvērsties.
Bet tagad abas partijas ir vienā apvienībā. Cik tālu ir ar vienotas partijas izveidi?
Pašlaik vienotas partijas izveidošanai ir palikuši tikai formāli šķēršļi, faktiski organizācija jau darbojas kā viena partija. Vismaz centrālā līmenī varu teikt, ka tādā cilvēku piederības un identitātes līmenī ir viena organizācija. Reģionos tā situācija vēl šur tur ir dažāda... Bet mēs uz to skatāmies kā uz formalitāti.
Jūs sevi uzskatāt par nacionālistu vai par nacionāli domājošu cilvēku?
Es sevi sauktu par nacionālistu. Es lietotu jēdzienu «pozitīvais nacionālisms». Jo nacionālisms vēsturiski ir bijis ļoti dažāds, un ir svarīgi paskaidrot, ko mēs ar šo nacionālismu saprotam. Tas ir nacionālisms par nacionālajām vērtībām, nevis pret kaut ko. Tas nozīmē nacionālas valsts veidošana, nevis kāda apkarošana.
Es uzskatu, ka jālieto tieši šis vārds «nacionālisms», jo tas jau kādā mērā atsijā tos, kas grib šai lietai... piesmērēties. Jo nacionāli domājošs - tas tāds formulējums ar atkāpšanās ceļu: vienu dienu esmu tāds, otru dienu citāds. Ja es saku «nacionālists», tad tā ir tāda ideoloģiska garantijas zīme.
Eiropas kontekstā tie, kas sevi sauc par nacionālistiem, ir arī skaidri izteikti eiroskeptiķi. Kā ir ar jums?
Es vienmēr varu lielīties, ka Nacionālā apvienība ir visideoloģiskākā partija, ir skaidrs ideoloģisks mērķis, un ir iespēja katru soli un darbību kaut kā pakārtot šim mērķim. Ir vienota un loģiska darbības sistēma. Tad Rietumu un Eiropas vērtības, tajā skaitā eiro un ciešākas integrācijas jautājums - tas ir viens no smagajiem jautājumiem Nacionālajai apvienībai. Mēdz būt atšķirīgi viedokļi. Kāpēc? Tāpēc - lai kādu ceļu Latvija izvēlētos šajos jautājumos, tie vienalga nesīs arī zaudējumus. Būs ieguvumi un arī zaudējumi. Un kā nu katrs to vērtē, tur dažkārt mūsu starpā ir atšķirības.
Bet kas ir kopējs, tā ir izpratne, ka Eiropas Savienība, lai kāda tā nākotnē būtu, tā šodien nav nekāda labdarības organizācija, kura tā vienkārši vēlētos glābt Latviju. Tā ir institūcija ar savām interesēm, ar savu valstu interesēm, saviem noteikumiem. Un jautājums ir - katrā brīdī - kas mums ir un kas mums nav izdevīgi, raugoties no mūsu interesēm.
Kā vērtējat Barrozu paziņojumu par Eiropas Savienību kā federāciju?
Nu tas mums, protams, bija nepatīkams. Protams, mēs saprotam, ka kaut kādos jautājumos ir nepieciešama ciešāka sadarbība Eiropā no globālās konkurences viedokļa, tas ir pat loģiski. Bet ir liels izaicinājums atrast šīs robežas, kurā brīdī varētu tikt apdraudēta valsts pamatuzbūves jēga.
Vilka kungs šonedēļ ļoti kritiski izteicās par jūsu priekšlikumiem nākamā gada budžetā par papildu finansējumu demogrāfisko jautājumu risināšanā. Cik principiāli jums ir šie jūsu priekšlikumi?
Es teiktu, ka tie ir izšķiroši. Nu, protams, Vilka kungam nekas cits neatliek, kā mūs kritizēt, kaut kā sabiedriskā retorika ir jābūvē, arī uz mums kāds spiediens ir jāizdara. Spiest mūs atpakaļ. Taču, varbūt tas izklausīsies tā augstos toņos un patētiski, ja mēs esam saviem vēlētājiem teikuši, ka demogrāfija ir mums prioritāte, tad tas mums ir kaut kas vairāk nekā ķeksītis. Un šī prioritāte izriet no ļoti akūtas nepieciešamības. Mēs pietiekami skaidri informējām partnerus, ka pašreizējais piedāvājums demogrāfijas jautājumos mūs neapmierina. Pirmajā posmā mēs atbalstīsim šo budžetu, bet otrajā lasījumā būs mūsu atšķirīgs redzējums.
Bet cik tālu esat gatavi iet? Varbūt tikai nodemonstrēsiet vēlētājiem - mēs gribējām, bet nu beigās nesanāca.
Mēs neizskatām pat tādu iespēju, ka šie principi - atbalsts pirmsskolu mācību iestādēm, vecāku pabalsti līdz pusotra gada vecumam, minimālās māmiņu algas celšana, kā arī neapliekamais minimums par apgādāmajiem -, šie būtiskākie bloki, varētu tikt nerisināti budžetā. Tas ir mums izšķirošs jautājums.
Jūs esat nācis arī ar jaunām iniciatīvām sakarā ar valsts atbalstu preses izplatīšanai. Kāda ir to būtība?
Tas arī sasaucas ar vienu no mūsu partijas ideoloģiskajām nostādnēm - ja valsts ir skaitliski, teritoriāli neliela, mums ir ierobežoti resursi, tad ļoti būtiski ir domāt, kā mēs šos resursus izmantojam, lai tos izmantotu pēc iespējas efektīvāk, lietderīgāk. Un, ienākot politikā, esam pamanījuši, ka daudzās sfērās resursi, finanses tiek piešķirti un tērēti inerces pēc, neuzdodot jautājumu, ko valsts no tā iegūst.
Un, ja es pašķirstu - tas radikālākais piemērs - laikrakstu Čas vai Vestji Segodnja, tad redzu tur Osipova un Lindermana popularizēšanu, kūdīšanu uz divvalodības referendumu, par pilsonības nulles variantu. Tad loģiski rodas jautājumi, kāpēc Latvijas pilsoņiem ir jāmaksā, jāpiemaksā par to, ka faktiski tiek demontēta valsts identitāte.
Tad jūsu ideja ir, ka valstij vajadzētu atbalstīt tikai valsts valodā iznākošas preses izplatīšanu?
Jā, mūsu skatījumā tā tam būtu jābūt. Un mēs arī esam lūguši saviem juristiem izpētīt pašreizējo stāvokli un gatavot mūsu priekšlikumus, lai situāciju mainītu.
Vai nesekos pārmetumi par krievvalodīgās preses diskrimināciju?
Nu ziniet, ja man šodien jautātu, kas Latvijā ir vairāk diskriminēts, tad man liekas, ka cilvēki, kas runā latviešu valodā, bieži vien ir vairāk diskriminēti. Tajā pašā darba tirgū, it īpaši attiecībā uz mediju vidi, ja neskatāmies tikai uz presi, bet uz informatīvo telpu kopumā, tad šķiet, ka diskriminējošos apstākļos bieži vien strādā tieši latviešu mediji, kam jācīnās ar daudz apjomīgākiem ārvalstu resursiem.
Runa jau nav par kādas iedzīvotāju grupas diskrimināciju, runa ir par to - vai mēs atbalstām informācijas izplatīšanu valsts valodā vai svešās valodās.
Bet tomēr, vai tikai valoda ir kritērijs vai arī vērtības, ko šis preses izdevums aizstāv?
Protams, arī vērtības. Bet valsts valoda jau pati par sevi ir vērtība. Un, ja mums ir viena valsts valoda, tad mums īpaši būtu jāatbalsta informācija tieši valsts valodā, cilvēki būtu jāpieradina, ka tā ir komunikācijas un informācijas valoda Latvijas valstī. Un, otrkārt, jā, es zināmā mērā saprotu to, ar ko spekulē Boriss Cilevičs, apgalvojot, ka nav izmērāmi tādi jēdzieni kā «lojalitāte» un «patriotisms», ka tas viss esot ļoti abstrakti. Bet, ja mēs pat necenšamies to darīt, necenšamies novilkt to līniju, kurā pretvalstiska darbība ir apturama vai vismaz neatbalstāma ar valsts resursiem, nu tāda pieeja mūsu apvienībai nav pieņemama.
Kā jūs kā nacionālisti vērtējat Roberta Ķīļa ieceri krasi palielināt Latvijas augstskolās mācības svešvalodā?
Ja runājam par valodu, par valodas apdraudējumu, es tomēr uzskatu, ka augstskola - tas jau ir posms, kad cilvēkam vairāk vai mazāk ir nostabilizējušies uzskati, nostabilizējušās viņa valodas zināšanas. Tāpēc būtiskākais, kas notiek pirmajos dzīves posmos, - bērnudārzi, sākumskolas. Un šeit mums ir skaidrs uzstādījums - ir jādefinē mērķis, kas ir pāreja uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. Vai tas notiek desmit piecpadsmit gados, bet mērķim tādam ir jābūt.
Tikko ir beigusies Nacionālā attīstības plāna apspriešana. Kāds ir jūsu apvienības viedoklis par esošo projektu?
Mūsu pārstāvji iespēju robežās visos posmos ir piedalījušies. Einārs Cilinskis ir bijis zaļās ekonomikas koncepta patrons.
Bet tā godīgi, es kā partijas vadītājs raugos ļoti nesaspringti uz šo plānu. Protams, katrs mēģina tajā iestrādāt kaut kādu savu interesi, ministrijas savu, partijas savu, kā tādu garantu varas maiņas gadījumā…bet, ja nu pēkšņi vajadzēs izstrādāt kādu citu ceļu, tad jau tādu arī izstrādās. Ja mēs tagad gribētu uzrakstīt ideālu plānu, tad, mūsuprāt, tā būtu mūsu partijas programma. Bet nu kaut kāds kompromiss šis plāns ir…
Ko jūs sakāt par ideju veidot vienotu «antiušakova» sarakstu Rīgas vēlēšanām?
Protams, stratēģiski ir būtiski nedod iespējas Saskaņas centram audzēt muskuļus, jo tas var ietekmēt arī Saeimas vēlēšanas. Līdz ar to arī pašlaik valdības koalīcijā esošo partiju sadarbība Rīgas domes kontekstā ir ļoti svarīga. Taču izveidot vienu sarakstu - tā, manuprāt, nav pareizā taktika. Tā mēs daudzas balsis varētu zaudēt. Šeit princips - kas der visam, tas galu galā neder nekam - ir vietā.
Valsts prezidents ir sācis iniciatīvu samierināt Otrā pasaules karā pretējās pusēs karojošos, kā to vērtējat?
Nu es principā esmu par samierināšanu. Bet es pazīstu pretējo pušu karavīrus, kas vēl aizvien turpina «karot» un darīs to līdz pat nāves brīdim, un pazīstu arī tādus, kam jau šodien nav problēmas sarokoties. Bet, ja šī iniciatīva ir domāta kā «aizšķirsim vēstures lappusi», tad jābūt uzmanīgam. Mēs nedrīkstam sekot kādreizējā Krievijas vēstnieka Kaļužnija aicinājumam - sāksim visu no baltas lapas. Jo vēstures izpratne nosaka mūsu politiskos lēmumus šodien. Pilsonības, valodas jautājumos.
Jūs kādreiz tā ļoti emocionāli protestējāt pret Abrenes atdošanu, vai šī lapa šobrīd jums ir aizšķirta?
Es uzskatu, ka cīņa par Abreni notiek katru dienu, ka tas ir simbols, un es personīgi nekad Abreni neesmu atdevis. Es domāju, ka daudzi Latvijas pilsoņi Abreni nav atdevuši. Jo fiziski jau Abrene nebija mūsu rokās. Jautājums ir par sirdsapziņu, par mūsu attieksmi. Tas, kas notika 2007. gadā, kad šie «atdošanas» procesi risinājās, es to uzskatu par savā ziņā atteikšanos no savām vērtībām. Mēs toreiz izdarījām visu, ko varējām, mūsu sirdsapziņa ir tīra. Un mēs redzam, ka ir daudzas citas simboliskas Abrenes, kas jānotur šodien.