Vēl retāk šādi atspēriena punkti rodami (nosacīti) vizuālajā mākslā, kad kāda mākslinieka biogrāfija kalpojusi par tēmu un ietvaru cita mākslinieka jaunradei. Kā vēsta izstādes anotācija, _Irbes cikls_ aizsākts 2007. gada rudenī, kad igauņu kurators Loits Jēkalda uzaicinājis scenogrāfu, grafiķi, plakātu un grāmatu mākslinieku Ilmāru Blumbergu piedalīties Tallinas pirmajā zīmējumu triennālē 2009. gadā; cikla turpinājums skatāms aplūkojamajā izstādē.
TRAKAIS AUTSAIDERS
Jestrais izstādes nosaukums patapināts no Kārļa Neiļa atmiņu grāmatā Tie trakie gleznotāju gadi atrodamajiem Irbes teicieniem. Voldemārs Irbe (1893-1944), dēvēts arī par pirmo īsto latviešu pasteļgleznotāju, vairāk būs pazīstams plašākai publikai ar leģendāro baskāja tēlu; viņš pelnīja iztiku, pārdodams «plaukstas lieluma» ekspresīvi risinātus pilsētas skatus, ainavas un žanriskus darbiņus (patiesības labad tomēr jāatceras, ka bijuši arī nopietnāki darbi, kas jau starpkaru posmā nonāca muzejos). Irbe iemieso klasisko priekšstatu par mākslinieku autsaideru, kurš dzīvo mākslā un mākslai un respektablu pilsoņu acīs apliecina «trakā mākslinieka» paradigmu, ignorējot ne tikai materiālu labklājību, bet arī elementāru higiēnu. Irbes ģimenes reliģiskās tradīcijas un klosterī pavadītie Pirmā pasaules kara gadi, kas veido šķietami neiespējamu ievadu klaidonīgajai dzīvei, apliecina vēl kādu XIX gadsimta Rietumu kultūrai piedēvētu iezīmi - mākslas spēju ieņemt institucionāli sastingušās un autoritāti zaudējušās reliģijas nišu. Irbes sentence: «Es bildei neticu, bet parādu viņā it kā godu Dievam», iekļauta darbā ar Blumbergam tipisko bijīgi noliekušos cilvēciņa siluetu. Šī «bildes» starpniecības funkcija, protams, ir sena kā pasaule, tomēr mainoties tam, kas bildēs attēlots. Nevairoties šai ziņā no visprozaiskākās ikdienas, Irbe, šķiet, pietuvojies panteistiskai uztverei - idejai, ka Dievs ir visā, kas mums apkārt.
KUKAIŅI, LOGI UN RELIKVIJAS
Irbes dzīvesstāsta vizuāli tēlainā rekonstrukcija, kurā sirdsšķīstā kalpošana mākslai noslēdzas ar nejaušu nāvi krievu bumbvedēju uzbrukumā 1944. gadā, uzrāda Blumbergam tipisko sintezējošo pieeju, scenogrāfiskos akcentus uz taktilās un telpiskās dimensijas, kā arī plaša izteiksmes līdzekļu spektra iesaistīšanu. Izstāžu zāles priekštelpu okupējuši kustīgi videoattēli - filmiņa ekrānā ar Irbes skrejošo sīksoļu gaitu gar un pa dzelzceļa sliedēm, interpretējot mākslinieka autobiogrāfijā rakstīto: «Ieraugot pie pārbrauktuves ejošo vilcienu, man pēkšņi uznāca zemapziņas doma nolikt galvu uz sliedēm, un man bija tāda iedoma, ka es tomēr palikšu neievainots.» Savukārt uz sienām vērojamās projekcijas nedod atbildi, vai tādā veidā iespējams «pieradināt» sakramentālo frāzi: «No zemes tu esi nācis, un par zemi tev jāpaliek», bet tas arī ir jautājums, ko aiznest sev līdzi, - vispirms jau par laiku, kas ir vidū, un tā vērtību.
Plaknē risināto darbu daudzveidīgā tehnika pati par sevi ir pārsteigums: «Audekls, koks, fotogrāfija, tuša, ogle, zīmulis, kukainis, sveķi…» Plaši pārstāvēto kukaiņu lomu skaidrojumus var meklēt izstādes tekstos, kurus Blumbergs sintezējis no savas ģimenes atmiņām, rakstītiem avotiem, arī Irbes autobiogrāfijas, un paša iztēles. Piemēram, melnais tauriņš, kas izlidojis no Blumberga vectēvam kurpniekam Kārlim Fokrotam aiznestajām un ilgi nepaņemtajām kurpēm; lapsene, kas uzbrūk vīzijā ar savādo kalnu, vai muša, kas sēžas uz dzeltenā pasteļa īsu brīdi pirms liktenīgās aviācijas bumbas trāpījuma (tieši dzeltenā krāsa arī nosaka izstādes koloristisko skanējumu, kurā dominē neitrāli pelēkie zīmējuma un fotogrāfijas toņi). Irbes tēls, lai arī pietiekami atpazīstams, migrē no darba uz darbu, reizēm iegūstot sirreāli deformētus vaibstus un trenējot skatītāja uztveri virzienā, kas reiz dēvēts par asociatīvo tēlainību. Darbi saskaldīti segmentos, interesantā kārtā līdzinoties digitālo tehnoloģiju principam ar vairākiem «logiem». Tajos vērojama virkne paralēlu norišu, zīmējumam saspēlējoties ar sveķos iekausētiem kukaiņiem, abstraktu formu un līniju kopojumiem, fotogrāfijām un pasteļglezniecības motīviem. Lietišķo pierādījumu un svēto relikviju sfērā ietiecas vitrīnās eksponētie priekšmeti - gandrīz arheoloģiskas liecības, kas imitē klātbūtnes un autentiskuma izjūtu, vienlaikus pierādot tās iluzorismu.
Izstāde nesākas un nebeidzas otrajā stāvā, bet vēl pirms stāvajām Arsenāla kāpnēm, kur, piemēram, novietotas kurpes ar koši dzeltenām konfektēm (?) iekšā: «Pilnīgi jaunās lakādas kurpes Voldemārs Irbe atnesa kurpniekam ļoti sen. Toreiz tās viņam spieda.» Paņemot tās pēc daudziem gadiem, esot izkritusi zīmīte no šokolādes ietinamā papīra, uz kuras mākslinieks uzrakstījis: «Visu nevar. Dievs ir. Viss mainās.» Pieticība, ticība un samierināšanās šķiet Irbes dzīves un mākslas atslēgas vārdi, kuru eksistenciālo jēgu ikviens ir aicināts izjautāt savas pieredzes kontekstā.
Ilmāra Blumberga personālizstāde Lietiņš līst! Lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes! Sapērk bildītes! V. Irbe. Kuratore Anita Vanaga. Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 2011. gada 30. janvārim
*LMA Mākslas vēstures institūts