Jau otro sezonu viņš trenē Vašingtonas kluba vārtsargus.
Darbs priekšpusdienā
«Mēs nesūdzamies. Trenējamies te pat spēļu rītā,» uz idejas izdošanos norāda Artūrs. Rehabilitācijas telpu izbūvē konsultācijas snieguši komandas dakteri un fizioterapeiti, tāpēc arī viņiem saulains kabinets ar skatu uz pilsētu. Treneru istabā logu nav. «Varbūt tā pat labāk, jo mums te ilgi negribas uzturēties. Paveicam savu darbu un dodamies projām. Vieta ir izvēlēta parocīga. Satiksme laba, netālu no centra, taču arī nomaļus no pilsētas centra drūzmas. Vašingtona pēc dārdzības ir Amerikas pirmajā piecniekā, kurā vēl iekļūst Ņujorka, Losandželosa, Čikāga un Bostona.»
Naktī uz trešdienu Irbe tikai pēc pusnakts atlidoja kopā ar Capitals no spēles Filadelfijā, bet jau septiņos cēlās nākamajam darba cēlienam. «Aizvedu dēlu uz skolu un pēc ierašanās ofisā vienu stundiņu vai pusotru padarbojos uz kāda no trenažieriem. Citādi spēlētāji man teiks: paklau, ko tu man stāsti, ja reiz pats neko nevari izdarīt! Tas ir arī parocīgs laiks domu koncentrēšanai. Parasti uz trenažieriem darbojamies četri treneri, televizorā paskatāmies rīta ziņas un analizējam redzētās NHL spēles. Pēc tam ir sapulce, rīta ledus treniņš, citi darbi, bet ap diviem pēcpusdienā esmu brīvs. Šāds ritms gan ir dienās, kad nav spēles.»
Konsultē, nevis pārmāca
Vašingtonas klubā par vārtsargu treneri Irbe strādā otro sezonu. Pērn viņam padomus vajadzēja dot pieredzējušajam Žozē Teodoram. Šosezon Artūra pārraudzībā ir 1988. gadā dzimušie jaunās paaudzes vārtsargi čehs Mihals Noivirts un krievs Semjons Varlamovs. Ar jaunajiem it kā esot vieglāk strādāt nekā ar vecajiem «bukiem». «Tas laikam būs par mani teikts, kad vēl karjeras beigās turpināju spēlēt,» atsmej Irbe. «Ja nopietni, Teodoram padomus devu tikai retos gadījumos, kad tik tiešām redzēju, ka kaut ko vajag pamainīt. Citādi neredzēju iemeslu lauzt to, kas lieliski darbojas. Pirmajā sezonā es iemācījos pacietību. Ar jaunajiem ir nedaudz atšķirīgi, bet arī viņu spēlē cenšos īpaši nejaukties. Viņu līmenis arī ir ļoti augsts, jo citādi viņi līdz NHL nebūtu nokļuvuši.»
Artūru paķircinu, vai viņam trenera diploms ir, un saņemu apstiprinājumu, ka tik tiešām nav. Latvijā ar bērniem Irbe acīmredzot nevarētu strādāt! «Paldies Dievam, NHL vairāk ņem vērā praksi, nevis grāmatvedības papīrus. Man ir paveicies, ka aiz okeāna ir šāda pieeja. Es vairāk vados pēc savas pieredzes un saviem novērojumiem. Esmu autodidakts. Man bija daži treneri, bet viņi pieslēdzās tikai epizodiski. Pašam nācās veidot savu stilu. Pirmos nopietnos padomus no vārtsargu trenera saņēmu tikai Latvijas izlasē, kad strādāju kopā ar Vitāliju Samoilovu. Savulaik, kad astoņdesmito gadu beigās ienācu Rīgas Dinamo, man gan daudz palīdzēja Miša Vasiļonoks, bet viņš tad bija kā spēlējošais treneris.»
Irbe ir nonācis pie secinājuma, ka katram vārtsargam ir savs stils un sava tehnika. «Vārtsargam nav jāmēģina kādu kopēt, bet gan jāattīsta pamatprincipi. Oriģināls vienmēr ir labāks par kopiju. Vienam ir labāka lokanība, citam atkal ātruma īpašības un prasme saprast spēles situāciju. Visu informāciju apkopojot, ir jācenšas aizlāpīt caurumus. Nav iespējams viens pret vienu sagatavot jaunu Patriku Ruā (viens no pazīstamākajiem deviņdesmito gadu NHL vārtsargiem - aut.).»
Filadelfijā Flyers un Capitals spēles pārtraukumos Artūrs ar vēl vienu no komandas trenera palīgiem no preses ložas devās uz komandas ģērbtuvēm. «Īstenībā es spēles pārtraukumos vārtsargiem padomus nedodu. Šad tad gan parunājam, bet visbiežāk tas notiek ar vārtsargu, kas varētu doties laukumā uz maiņu. Ja arī vārtsarga darbībā bijušas acīm redzamas kļūdas, tad ziņu cenšos nodot ar galvenā trenera tiešā palīga starpniecību. Man ieejot ģērbtuvē, spēlētājiem rastos aizdomas, ka noticis kaut kas nopietns, jo parasti tur neatrodos. No savas pieredzes zinu, kādas ir sajūtas, kad negaidīts viesis ierodas komandas ģērbtuvē.» Iestarpinu, vai tik Artūrs nedomā Latvijas izlasi, un atbilde apstiprinoša. «Par to periodu es varētu grāmatu uzrakstīt…»
Treniņos stāsies vārtos
Turpmākos četrus gadus Irbe savu nākotni saista ar kādu no valstīm, kur dēlam Atim būtu iespēja iegūt labu izglītību. Visticamāk, jau Ameriku. «Šī ir vienreizēja iespēja. Dēlam varu nodrošināt labu izglītību un pats darboties jomā, kuru vislabāk pārzinu. Starp citu, šodien (trešdien) man bija saruna ar komandas menedžeri, kurš apstiprināja, ka varētu sagatavot speciālu ceļsargu, lai treniņos es varētu iestāties vārtos, kad kādam no vārtsargiem ir piešķirta brīvdiena.» Vai tik tas nevarētu būt ceļš uz atgriešanos laukumā? Artūrs gan saka, ka vispirms viņam treniņos būtu interesanti pārliecināties par to, ko viņš joprojām spēj NHL līmenī. Citādi dažreiz gadoties dzirdēt kritiskas piezīmes par komandas vārtsargiem un par to, ko gan viņiem treneris Irbe mācot.
Daudzus joprojām interesē, kāpēc tik negaidīti aprāvās Irbes vārtsarga karjera. Par savu organismu viņš rūpējas tik nopietni kā neviens cits vārtsargs. Hašeks taču turpina ripas ķert vēl 45 gadu vecumā. «Pirmie pāris gadi pēc spēlēšanas beigšanas bija ļoti grūti. Kad emocijas ir nosēdušās, esmu izdarījis secinājumus. Galvenais iemesls aiziešanai no hokeja bija situācija ģimenē, jo vajadzēja audzināt dēlu. Iznāca arī garāka pauze, kuras laikā ārstēju ceļgala savainojumu. Varēju atgriezties, bija piedāvājums pacīnīties arī par vietu NHL komandā, taču varbūt pat labi, ka dzīvē viss ir iegrozījies citādi. Paildzinot spēlētāja karjeru, es tagad nebūtu tik tālu jau ticis trenera darbā.»
Cer palikt Capitals
Irbem jau notikušas sarunas ar Vašingtonas Capitals ģenerālmenedžeri Džordžu Makfī par turpmāko sadarbību. Artūrs cer uz izdevīgāku līguma piedāvājumu. Pirmajā gadā viņš strādājis gandrīz vai uz kredīta un ietaupījumiem, bet tāds esot iesācēju liktenis. Vispirms sevi jāapliecina darbā un tikai pēc tam var prasīt lielāku samaksu.