Nebūs lasāmviela plašām masām
Nu dāmām, kas ir mazāk pazīstamas, bet raksta, pievienojas arī Ieva Plūme. Kāpēc mēģinu sarindot tieši šīs trīs jaunās autores? Jo viņas visas raksta par mums pašiem, tikai katrai ir savs izteiksmes veids un pasniegšanas stiliņš - Želves nesaudzīgi ironiskās atklāsmes par deviņdesmito gadu radošo jaunatni, Ulbergas bezpalīdzīgā mājsaimniece, kas ne ta mīl par daudz, ne ta par maz, bet katrā ziņā cieš. Gauži. Kā īsta latviete. Un Plūmes Rēzus, būtne, kam ir gan vīrs, gan sieva, turklāt abi tīri sakarīgi. Jāsaka, autoru trijotne ir gana krāšņa, lai lasīt vērts būtu visus minētos darbus, taču Plūmes ironiskais skats mani uzrunāja visvairāk. Tāds piemīlīgs smiekliņš par visādām sadzīviskām un arīdzan ezoteriskām lietām, par modīgo un iedomāto. Jaukas spēlītes ar vārdiem un jēdzieniem. Žēl, bet puritāniskāk noskaņotā sabiedrības daļa (tie, kas pret Kārli un Karlīnu uzstājās) droši vien nespēs pieņemt arī Rēzu, bet varbūt tā arī labāk. Šī visdrīzāk nav un nekad nebūs lasāmviela plašām tautas masām. Nu nevelk Plūmi pie tautas un vienkāršības. Vismaz tekstuāli. No otras puses - arī par diži augstu literatūru Rēzus nav saucams. Drīzāk varētu sacīt, ka labi ieguļ kopējā latviešu jaunākās literatūras ainā, un izskatās, ka autore pagaidām vēl nav pilnībā apguvusi visus rakstīšanas knifus, taču šis treniņlidojums ir lasīšanas vērts, ja vispār mēdzat lasīt jaunāko latviešu daiļliteratūru. Ja nemēdzat, iespējams, tieši Rēzus varētu ieinteresēt izlasīt vēl kādu grāmatu, vismaz divas iepriekšminētās.
Vingrojam prātā
V. Visockis sensen sacīja: «Glavnij akademik Joffe dokazal/ Konjak i kofe/ Vam zameņit sportu profilaktika*», un arī Rēzus lasīšanu var uzskatīt par sportošanu. Gan prātā. Stāstiņi mainās pat žanriski - no tīrākās sadzīves (Pavedināšanas māksla) līdz psiholoģiski filozofiskām prātulām (Mērfiju meklējot, Hameleons: dokumentētais es), dažiem (Matricu mainītājs) ir zināms fantastikas elements, bet beidzamais stāsts (Paaudžu kods) ir tik burvīgi politnekorekts, cik vien mūsdienās tas vispār ir iespējams.
Lasīju ar baudu, bet vienlaikus mani neatstāja doma, ka autorei iekšā ir daudz vairāk, ka šos stāstiņus vajadzētu uzskatīt par skrejceļu, kas tuvā nākotnē ļaus pacelties lidojumā kādam patiesi spožam romānam. Vienlaikus, vērojot procesu, ir gaužām interesanti skatīties, kas notiek, kā, mainoties laikam, mainās rakstības stils, kā mainās attiecības ar varoņiem. Želve Meitenē, kas... atļaujas būt personiski atklāta, vienlaikus ļaujot atšifrēt arī dažu stāstu prototipus diezgan nežēlīgā veidā, Ulberga (ja var ticēt anonīmajiem komentētājiem) Zaļo vārnu rakstījusi kā pašterapijas romānu (starp citu, Agate Nesaule nemaz neslēpa, ka savu brīnišķīgo darbu Sieviete dzintarā rakstījusi pašterapijai, tā ka to nekādā gadījumā nevajag uztvert kā nopēlumu), savukārt Ieva Plūme ir pamanījusies distancēties no visiem grāmatā sastopamajiem varoņiem, jelkādas līdzību meklēšanas atstājot malā, saglabājot personisku attieksmi, bet nepersonificējoties. Iespēja personificēties tiek atstāta lasītājam, ja nu viņš spēj kādā no varoņiem/nevaroņiem iemiesināties.
Kur tad mēs esam?
Ievas Plūmes stāsti, par spīti žanriskajai neviengabalainībai, uzrunā apmēram tikpat tieši un emocionāli kā Intas Rukas fotostāsts par Amālijas ielu - tā ir vesela mikropasaule, kas atspoguļo mūsu makrovidi, it kā no malas rādot dažādus personāžus un situācijas. Mēs varam par viņiem pasmaidīt. Varam just līdzi. Varam atcerēties kādas pašu vai draugu izdarības, īsto ceļu un dzīves jēgu meklējot. Ja kāds no stāstiem šķiet īpaši nepieņemams, varbūt der atcerēties veco prātulu, ka visvairāk citos (gan dzīvē, gan literatūrā) mūs kaitina pašu nepilnības. Tā ka ikviens no mums visiem var attapties, iemiesojies Rēzū (ar ko gan tas rīmējas? Ak, bucīt, bucīt! Vai tik uz šo visu iedvesmojoši nav lūkojies arī Dž. D. S.?), un tas var kļūt liktenīgi, tieši tāpat kā ilgstoša sūfiju deja pašam ar sevi iekš Dieva (Budisms+). Patiesi priecē tas, ka Ieva Plūme, ironizējot par sabiedrību kopumā, tikpat smalki spēj pasmīnēt arī par sevi pašu, radot iespaidu, ka lai nu kas, bet pozēšana un izlikšanās rakstniecei ir sveša. Toties spēja domāt un analizēt, vērot un iedvesmoties piemīt bagātīgi. Arī alūzijas, atsauces (tiešas un netiešas) un līdzības ir izdevies pievienot pareizajā daudzumā, vadoties pēc vajadzības, nevis pašmērķa.
Rēzus komplektā ar savu iecietīgo paraugvīru (kurš atbalsta Rēzu gan morāli, gan materiāli) un paraugsievu (kura rūpējas par Rēzus garīgo un fizisko labsajūtu) ir visnotaļ garšīgs trīsvienīgs tēls, ko pamest lasītājam, lai pavērotu - ko Latvietis Parastais darīs ar šādu ēsmu. Rīs nost, kā stāv? Spļaus laukā un apkasīs? Ieliks plauktā, lai citi redz? Vai ielīdīs starp vākiem, lai iekļūtu dziļāk, klātīgāk dīvaino būtņu herbārijā? Ieva Plūme rada sajūtu, ka viņa savukārt ar interesi vēros šo procesu - nevis augstprātīgi, bet ar patiesu interesi. Un tas ir diezgan neparasti mūszemes rakstniecības vidē, kur mačs autori:lasītāji beidzamajā laikā ir kļuvis par tādu kā vēl vienu nacionālo sporta veidu. Sēž smaidīga Ieva Plūme un kopā ar trīsvienīgu Rēzu laiž mums acīs saules zaķīšus. No daudziem maziem, kustīgiem spogulīšiem. Žilbst, bet ir jauki.
* Aptuvens tulkojums pēc jēgas: Galvenais akadēmiķis Jofe pierādījis, ka konjaku un kafiju var aizstāt ar sportošanu