Visā _Ontana i Annes_ seriālā esot septiņas daļas, baltinavieši to spēlējot jau 10 gadu, nesen bijusi 200. izrāde, tas ir nebijis gadījums amatierteātru vēsturē. Jau kopš paša sākuma lugā Ontanu spēlē Baltinavas vidusskolas direktors un Baltinavas novada domes deputāts Imants Slišāns. Piesardzīgs, pabailīgs, taču vienlaikus arī liels un mūžam naivs bērns, kas atplaukst pie sievietes sāniem un pie goņcītes rumciņas, - tāds ir Ontans, kuru varētu dēvēt par tipisku latgaliešu, varbūt arī latviešu vīrieti.
Kas ir goņcīte?
Nu, tas ir tāds baltinavisks nosaukums tam, ko citur dēvē gan par šmakovku, gan par kandžu. Tas ir latgaliešu kulinārijas mantojums, kas, saprātīgās devās lietots, atver sirdi un atraisa mēli gan Ontanam, gan arī citiem.
Vai pats rīdzinieku izrādi esi redzējis?
Diemžēl ne, kaut gan mūsu teātrim bija brīvbiļetes uz pirmizrādi, es tajā laikā biju starptautiskajā Latgalistikas kongresā Greifsvaldē Vācijā. Skatījāmies atsauksmes internetā un fragmentus no izrādes. Ziemas brīvdienās noteikti aiziesim kopā ar meitu.
Vai, skatoties fragmentus, negribējās pārtraukt Uldi Dumpi (Ontana lomas tēlotājs Nacionālā teātra izrādē) un teikt, ka nu gan viņš runā galīgi šķērsām?
Tā vis nebija, es priecājos, ka režisors Valdis Lūriņš pret to visu ir izturējies ļoti nopietni, ar sirdi, tik tiešām novērtējot tās vērtības, ko mēs paši varbūt ikdienā nenovērtējam. Bet aktieru valoda uz skatuves tikai pierāda, ka arī latgaliešu valoda - šajā gadījumā baltinaviešu izloksne - ir nopietni jāmācās. Sākumā mēs jau baidījāmies, ka būs kā Jarānšovā - runā lauzīti čyuliski, bet saka, tas esot latgaliski. Par laimi, tā nenotika.
Kā tu jūties, spēlējot par sevi krietni vecāku vīrieti, kurš klibo, kuram jau gadās problēmas ar vīriešu padarīšanu un vienīgais prieks ir, ja sieviete ielej siltas putras šķīvi?
Esmu jau tajā tēlā tā ieaudzis, ir gadījies, ka pēc viesizrādēm tepat Balvu pusē ieej kādā veikalā, tevi uzreiz pasveicina - ā, Ontans atnācis! Kā Imantu Slišānu mani laikam pazīst mazāk.
Kad esmu atspiedies uz spieķīša un saliecies līks, tad jau tās izjūtas pašas par sevi nāk. Grūtāk jau laikam būtu jaunekli vai pusaudzi nospēlēt. Tēlodams Ontanu, es varu atļauties pateikt to, ko nevaru pateikt, būdams Imants. Dzērājs Ontans nav, taču tad, kad tiek pie goņcītes, var justies kā brīvais ērglis, garā brīvāks, dvēselē plašāks.
Tikai tās sievietes tos ērgļa spārnus uzreiz apgriež?
Jā, tās sievietes gan šajā izrādē ir tipiskas latgaliešu aktīvās sievas, kas visu paspēj - gan folkloras ansamblī dziedāt, gan avīzes izlasīt, gan arī tiem vīriešiem spārnus apgriezt. Taču dziļākajā būtībā jau tie vīrieši bez šīm apgriezējām laikam nemaz neprastu dzīvot. Tāpat kā Ontans bez Annes.
Vai ģeogrāfijas skolotājs un Baltinavas vidusskolas direktors arī sporto?
Man aktīvais dzīvesveids ir Ontans i Anne. Gandrīz katru nedēļas nogali ir jābrauc viesizrādēs, jākrauj rekvizīti, stalažas, gulta, etažere, skapis. Tur ir gan sports, gan dziedāšana.
Vēl gadus septiņus katru vasaru kopā ar skolēniem dodamies braucienā ar velosipēdiem pa Baltinavas novadu. Tā diena laikam man ir labākā visā mācību gadā.
Ontans izrādē sev dzīvesprieku atgrieza ar kotletēm, rumceņu un Anni.
Man arī laikam ir tāpat. Kā jau tradicionālam latgalietim, ļoti garšo ar mizu vārīti kartupeļi, klāt biezpiens ar krējumu, arī kotletes. Firmas ēdiens ir lauku mājās maizes krāsnī cepti kartupeļi un cepti pildīti āboli.
Dzīvesprieku rodu savā apkārtnē, jo Baltinava ir mana dzimtā vieta. Tepat netālu pie Kūkovas upītes ir dzimtās mājas Bahmati. Tur ir mans pasaules centrs.