Gudri nobalansēts
Lai gan man ne vienmēr patīk Valda Rūmnieka stāstījuma maniere un konkrēti šim romānam liekas šķiet labi gribētās intermēdijas ar Fransuā Vijonu un lordu Baironu kādā nezināmā starppasauļu krogā, jāatzīst, ka, sarakstot šo romānu, ir ieguldīts milzīgs izpētes darbs, turklāt jūtams, ka rakstīts no sirds. Biogrāfisko romānu lielākais mīnuss bieži vien ir pārprasta pietāte, kas nereti robežojas ar tikpat pārprastu (vārds «pārprasts» še lasāms abējās nozīmēs) familiaritāti pret aprakstāmo objektu (no mūsējiem kā negatīvs paraugs minama M. Šneidere ar H. Liepiņa biogrāfija, uz bīstamās robežas trakot nestabili balansēja arī L. Muktupāvelas Mīla. Benjamiņa.). Rūmniekam no šīs balansēšanas starp bezgaumību un garlaicību izdevies izvairīties. Sacīšu, ka pilnībā. Vieglā distancētība, stāstījumu veidojot trešajā personā, ļāvusi noturēties gaumes robežās arī, runājot par Aleksandra Čaka mīlas dzīves peripetijām. Bet stāstījums, kas sākas ar drēbnieka Čadaraiņa ģimenē piedzimušā puikas kristībām, plūstoši ataino ne tikai Čaka dzīvi.
Mazliet mistikas
Tas stāsta arī par Rīgas vēsturi, Latvijas vēsturi - un kopš A. Deglava tā pamatīgi šai tēmai latviešu prozā ir pieskāries vienīgi Arturs Heniņš vēsturiskajā triloģijā par Rīgu un tās iedzīvotājiem XIX/XX gadsimta mijā, - līdz ar to uztverams ne tikai kā dzejnieka biogrāfija, bet arī kodolīgs pārstāsts par spilgtākajiem laikmeta notikumiem. Varbūt pie vainas tas, ka lasīta gan Deglava Rīga, gan Heniņa triloģija, gan paša Čaka stāsti - brīžiem liekas, ka ir kaut kas drusku par daudz. Visvairāk tais brīžos, kad rakstītājs no reālisma pievēršas misticismam, lai izskaidrotu kādus notikumus. Lai gan jūtama ārkārtīgi dziļa Čaka dzīves un darbu pārzināšana, katrs mirklis, kad kaut kas reālajā pasaulē nevar tikt izskaidrots, iztirzāts līdz galam - kā «mapes» lieta, pierādījums, ka Čaks agrā jaunībā bijis Komunistiskās partijas biedrs, - kas tiek «uzpeldināta» īpaši svarīgos un nozīmīgos dzejnieka dzīves brīžos kā slogs, kā lietuvēns, kas sēž uz krūtīm un neļauj elpot, - neiznes šo slodzi īsti līdz galam, paliek ārpasaules, spocīgajā līmenī. Kalpo kā sirreālu baiļu avots pat tad, kad tam jau vairs it kā nebūtu pamata. Tāpat epizodes ar dažu Čaka literāro darbu (Pele, Kļavas lapa u.c.) inspirācijām šķiet, ja ne gluži aiz matiem pievilktas, tad vairāk kā autora labās gribas apliecinājums un vēlme pierādīt, ka reālistiski darbi rodas no reālām dzīves situācijām. Pieņemu, ka rakstniekam tāpat ir skaidrs, ka jebkurš mākslas darbs sākotnēji iedvesmojas no realitātes un kļūst par mākslu tad, kad mākslinieks to ir transformējis caur sevi.
Kārtu kārtām lomas nāk
Lai arī lasīšanas gaitā atrodas pa kādai vietiņai, kam piekasīties, kopumā jāatzīst, ka romāns ir ļoti informatīvs, dziļš un baudāms. Ko vērti ir kaut vai Pirmās republikas literātu, izdevēju un mākslinieku dzīves ainojumi - gan pašu rakstnieku un mākslinieku portretējumi, gan savstarpējo attiecību apraksti... Ne tikai vidusskolnieki, arī filoloģijas studenti šai grāmatā varētu smelties šādas tādas smalkākas zināšanas par tālaika literatūras spožākajiem personāžiem. Tā kā Aleksandrs Čaks vienmēr ir bijis rosīgs un darbīgs, arī sabiedriskā dzīve viņam negāja secen. Šī ir lieliska iespēja no vēl viena skatupunkta pavērot tālaika literātus, sākot no Austras Skujiņas un beidzot ar Jāni Sudrabkalnu jeb Sudrabiņu, kura traģiskajā liktenī velkamas daudzas paralēles ar Čaka dzīvi. Jūtams, ka arī grāmatas autoriem Sudrabkalna aizlauztais mūžs šķitis saistošs un tā grāmata ir tikusi pie ārkārtīgi vienkārši un cilvēciski skaisti izzīmēta otrā plāna varoņa.
Čaka sievietēm atvēlētas nelielas, trešā plāna lomas. Bet tās ir drošu roku skicētas, skaidrām līnijām. Visskaidrāk iezīmēta Čaka pēdējā mūza Milda Grīnfelde, gaišā un sirsnīgā būtne, no kuras mājām dzejnieks arī aizgāja aizsaulē. Likumsakarīgi, ka tā, jo atšķirībā no pārējām mūzām, kuru pēdas sen izdzisušas, ar M. Grīnfeldi autors savulaik bieži ticies, izzinādams gan Čaka, gan arī pašas likteņa līkločus. Atzīmēšanas vērta ir arī mazā jaukā Rūmnieka spēlīte - ik nodaļa sākas ar to vārdu, ar kuru iepriekšējā beidzas.
Interesantas ir epizodes, kas stāsta par Mūžības skarto tapšanu, par Čaka attiecībām ar strēlniekiem, «kuru nebūs otrreiz vairs», par Ulmaņa nākšanu pie varas un tai sekojošo «personības kultu», kas arī ietekmēja rakstošo dzīvi.
Ietekmju vispār ir bijis tik daudz, ka grūti pat iedomāties, kā viens cilvēks to visu ir spējis pārdzīvot, salūstot tikai pašās, pašās beigās. Un tie, kas sacīs, ka šo pašu likteņgaitu nesa neskaitāmi tūkstoši mūsu tautas, lai saka. Dzejnieka, spoža, talantīga dzejnieka, liktenis šādos laikos ir neapskaužams. Varbūt līdz galam arī neizprotams. Neizzināms. Tomēr V. Rūmnieka un A. Miglas darbs kopumā uzskatāms par lielisku pirmo bezdelīgu Čakam veltīto romānu skaitā. Jācer, ka nākamo darbu autoriem izdosies no Dieva plašās kabatas izvilināt Čaka dvēseli.