Cēsu Mākslas festivāls pilnbriedā! Salīdzinot ar vājo festivāla atklāšanas audiovizuālo pasākumu, tālākais atbilst devīzei - «Eksperiments un izcilība»! Koncerta Šnē un domubiedri spēcīgākais iespaids - lietuvietes Justes Janulītes satriecošā Mākoņu vērošana. Aizveriet acis, iedomājieties, ka esat ļoti augstu, un mākoņi kā trīsošu skaņu blāķi slīd ap jums dažādos līmeņos, nokrāsās, faktūrās. Laika plūdums ir apstājies, skaņas vibrē, ilgst, pārplūst, un to ir ļoti daudz. Bet mēs, klausītāji, vien sīki puteklīši milzīga skaņu un saskaņu sinerģijas procesa vidū. Kādā veidā mūziķiem, īpaši kora Kamēr... dziedātājiem, izkārtotiem starp orķestra instrumentu pultīm, izdevās skaņdarbu intonēt, man palika noslēpums. Atjēgties pēc izcilā atskaņojuma lika skumja doma, ka mūsdienu mūzikas koncerta programmā nebija neviena latviešu autora darba! Tas būtu bijis svarīgāk nekā gaistoši poētiskā Vāgnera Zīgfrīda idille koncerta turpinājumā, ko labprātāk būtu klausījusies citā programmā. Savukārt M. Lindberga Vijoļkoncerts atgrieza mūsdienu mūzikas realitātē. Tā tehniski komplicēto vijoles partiju, līdz detaļām pedantiski izstrādātu, izdzīvoja soliste Eva Bindere, visu koncerta koncepciju pārliecinoši aptvēra N. Šnē precīzais diriģenta žests. Sinfonietta Rīga beidzot izveidojies par spēcīgu kamerorķestri, kura priekšnesumā jūt mūziķu iekšējo pārliecību. 5 5 5 5 5
Šajā programmā diriģentam un mūzikas intelektuālim Normundam Šnē varam pateikties par diviem būtiskiem atklājumiem. Pirmais un visnegaidītākais bija festivāla pasūtījums - jaunās lietuviešu komponistes Justes Janulītes Mākoņu vērošana orķestrim un tajā integrētam korim (Kamēr… dziedātāji tieši blakus Sinfonietta Rīga mūziķiem) ar Knuta Skujenieka dzeju, taču bez līdzskaņiem - kā vokalīzi. Vienreizējs, meditatīvs darbs ar faktūru kā telpiski tveramu substanci, kuras nesteidzīgās transformācijas ļauj izbaudīt bezgalīga lidojuma un mirkļu mūžību. Otrs atklājums - mūsu Eva Bindere ārkārtēji sarežģītajā, virtuozajā, spriedzes pilnajā un spēlei neparocīgajā Magnusa Lindberga Vijoļkoncerta atskaņojumā. Būtu nepiedodami, ja ieguldītais titāniskais darbs un tā spožais rezultāts tā arī paliktu vienīgajai reizei. Lai apgūtu šo nošu materiālu, tas ir fanātiski, ar Sīzifa neatlaidību «jāgrauž» pa taktij, tāpēc vijolnieki nebūt neraujas spēlēt skanējumos tik interesanto, taču biedējoši grūto vijoļkoncertu. Bindere paveikusi gandrīz neiespējamo, turklāt viņas rokās šī mūzika nevis tikai skrien pa galvu, pa kaklu uz priekšu, bet runā, jo ir izteiksmīgi artikulēta. Savukārt orķestris, neraugoties uz tipisko Mocarta sastāvu (stīgas ar dažiem pūtējiem: divas obojas, divi fagoti, divi mežragi), uzplauka iluzorā krāšņumā. 5 5 5 5 5
Gribu izteikt atzinību Cēsu festivāla rīkotājiem un orķestrim Sinfonietta Rīga par veiksmīgi producētu programmu, klausoties bija notikuma sajūta, kura - ar nelieliem izņēmumiem - mūsdienu akadēmiskās mūzikas koncertos Latvijā rodas visai reti. Šo sajūtu radīja gan programma, gan lielais klausītāju skaits, gan īpašā gaisotne, kas valdīja ap koncertu.
Justes Janulītes izvērstais, apmēram 40 minūšu ilgais jaundarbs Mākoņu vērošana fascinēja ar lēnu un statisku mūzikas plūdumu, kurā organiski sakausējās orķestra instrumenti un kora balsis. Skaņdarba attīstība gandrīz bez jebkādām formālām pieturzīmēm bija kā konceptuāla ideja - mūzika izskanēja kā skaists sapnis, kurā nepieciešams iegrimt un aizmirsties. Otrs vakara akcents - Magnusa Lindberga Vijoļkoncerts - intriģēja ar Evas Binderes solo. Kopumā soliste un orķestris teicami tika galā ar šīs sarežģītās partitūras interpretāciju. Teikšu atklāti, ka manu uztveri iespaidoja tas, ka esmu pazīstams ar skaņdarba ierakstu, un biju pārsteigts, ka dzīvajā izpildījumā tas izklausās visai atšķirīgi. Tas attiecas gan uz balansu starp solistu un orķestri, gan arī uz solo vijoles skanējuma niansēm, kuras Cēsu zālē neizskanēja pietiekami reljefi. Taču piesaistīja dažādi citi aspekti - solista un orķestra virtuozitāte, Lindbergam raksturīgā muzikālā vitalitāte un spožā orķestrācija.