«Viens var šaut stirnas, otrs var cirst kokus, trešo - smagos kriminālprocesos apsūdzēto - nevar notiesāt. Mēs izpildīsim savu pilsoņa pienākumu, jo šī melu valsts ir apriebusies!» apņemšanos pamato Haralds Bruņinieks - viens no valmieriešiem, kuri apvienojušies biedrībā Sabiedrības iniciatīvas centrs un uztur prasību pret Valmieras pilsētas pašvaldību. Tās vadībā gan lēmuma pieņemšanas brīdī, gan pašlaik ir Inesis Boķis (Valmierai un Vidzemei). Savukārt tagadējais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš (NA) bija vienīgais tā sasaukuma Valmieras domes deputāts, kurš koku izciršanai toreiz teica «nē». Dienai viņš skaidro: «Pirms tam iepazinos ar lietas materiāliem un saskatīju, ka, balsojot par, lēmums nebūs tiesisks, jo netika izieta pilna procedūra un iztrūka sabiedriskās apspriešanas.»
Koku masveida izciršanu 2010. gada Lieldienās, Klusajā sestdienā, H. Bruņinieks dēvē par grupveidā pastrādātu noziegumu un rāda Dienai neilgi pirms tam tapušo topogrāfisko karti: «Šeit ir skaidri redzams, ka starp vairāk nekā 300 liepām auga arī 65 platlapju sugas koki jeb ozoli, kas veidoja aleju un ko trīsdesmitajos gados stādīja Latvijas aizsargi. Kur tie palikuši? Nevar būt, ka SIA Vidzemes mērnieks vienu koku iemērīja, bet otru - ne!» Valmieras domē noliedz, ka starp izcirstajiem būtu bijuši arī ozoli. Par ozolu lietu vietējā policijas iecirknī bija ierosināts atsevišķs kriminālprocess, taču noziedzīga nodarījuma sastāvu likumsargi nekonstatēja, tāpēc taisnības cīņa turpinās vairs tikai par nocirstajiem bērziem.
Koku vietā - rotaļlaukums
Valmieras domes vadība ir bruņojusies ar vairākiem argumentiem, kāpēc kokiem no J. Daliņa stadiona toreiz bijis jāpazūd, - vējš bērzu lapas pūtis uz pārsimt metru attālo skrejceļu, un sportisti uz tām varējuši paslīdēt. «Mēs tādējādi arī esam saglābuši turpat augošās priedes, jo bērzs nomāc priedi. Un priede tomēr ir daudz vērtīgāks un ilgāk dzīvojošs koks. Bet galvenokārt cirtām drošības nolūkos un arī stadiona attīstībai, jo tajā vietā plānots būvēt vieglatlētikas manēžu,» skaidro domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Baiks (Valmierai un Vidzemei). Tehniskais projekts manēžas būvniecībai esot izstrādāts, bet valsts budžeta naudu pašvaldībai šim mērķim pagaidām nav izdevies piesaistīt. H. Bruņinieks norāda, ka četros gados, kopš koki izcirsti, stadionā nekāda attīstība nav notikusi - ierīkots vien bērnu rotaļlaukums un izcirsto vietā iestādīti daži dekoratīvi koki, lai mazinātu rezonansi sabiedrībā.
«Vēsturiskā ainava ir neatgriezeniski izpostīta, un teju 80 gadu veco nocirsto koku vērtību atgūt vairs nav iespējams. Manēža pilsētai ir vajadzīga, bet tās būvniecībai varēja atrast daudz piemērotāku vietu, un bija jācērt tikai potenciāli bīstamie koki.»
Arī R. Naudiņš uzskata, ka dome ar koku ciršanu pārcentusies: «Daži bērzi bojāja stadiona segumu, taču tad bija jānocērt tikai tie, un tas jādara tiesiski, izskaidrojot sabiedrībai, kura būtu norādījusi robežu, un visi paliktu apmierināti. Neviens negrib atzīt savas kļūdas, bet politiķiem tas jāprot, un varbūt nevajag lieki noslogot tiesu sistēmu ar pārsūdzībām.»
Domē gan pretojas, sakot, ka stadions ir sporta būvju teritorija, bet mežs ir apkārt un to neviens neesot aizticis. Tāpat arī pašvaldības vadība cenšas sevi attaisnot, liekot priekšā pašu padotībā esošā muzeja darbinieku atzinumu, ka bērzus savulaik aizsargi vis neesot stādījuši. «Tie iesējušies paši,» saka J. Baiks.
Vecs nav slikts
Riņķa dancis turpinās, un gan iedzīvotāju grupa, gan dome gatava iet līdz pēdējās instances tiesai. Taču Valmiera nav vienīgā vieta, kur jūtīgais koku ciršanas jautājums radījis konfliktu starp pašvaldību un iedzīvotājiem, kam nereti seko protesta akcijas. Pēdējos mēnešos skaļākie gadījumi bija Ropažu novada Muceniekos, Liepājas Karostā, satraukumu par plānoto koku izciršanu pauduši Gaujas Nacionālā parka apkārtnes ļaudis, tāpat arī Iļģuciema un Dzegužkalna apkārtnes iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar plānoto koku izciršanu Eiženijas ielā, lai tur atbrīvotu vietu daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecībai.
Nonākot līdz tiesvedībām, šādas lietas izvēršas drīzāk principiālas, jo pat tad, ja pašvaldības lēmums tiek atzīts par prettiesisku, kā tas ir, piemēram, Valmieras gadījumā, vidi iepriekšējā izskatā atjaunot nav iespējams un arī atkāpties no amata lēmuma pieņēmējiem nav pienākuma, - augstākais iespējamais sods ir tūkstoš četrsimt eiro.
Dabas pētnieks un vēsturnieks Andris Grīnbergs norāda, ka vēsturiskās teritorijās augošu koku izciršana būtu jāapsver īpaši rūpīgi: «Šādi koki ir svarīgi no bioloģiskās daudzveidības viedokļa - tie var būt mājas retām kukaiņu sugām. Tāpat tiem ir kultūrvēsturiskā vērtība. Vecs koks nav slikts koks, un, pat ja vieniem tas šķiet neglīts vai traucējošs, citiem tas var būt liela vērtība. Ja tiesa atzīst, ka šādi memoriāli koki tikuši izcirsti pretlikumīgi, kādam par to jāatbild.»