Kas būtu, ja mēs spēlētu kvalifikācijas turnīrā? Pacīnītos ar lielvalstīm, varbūt pat sasniegtu ceturtdaļfinālu, bet tad nebūtu tik liela atbildības sloga, kādu vajadzēja izturēt spēlēs par palikšanu grupā.»
Patīkami, ka pēdējo vezumu pavilka spēlētāji, kuri izlasē vadošās lomas vēl nebija spēlējuši. Gandrīz vai simboliski viņi pārņēma stafeti no ilggadējiem līderiem - Herberta Vasiļjeva maiņas, kas nozibeņoja spēlē ar Baltkrieviju. Pret Austriju pretinieku sakaušanu sāka Roberts Bukarts ar Gintu Meiju, bet spilgtu punktu pielika Kaspars Saulietis. Par milzīgo darba apjomu visa čempionāta laikā ar vārtu guvumu tika atalgots arī Miķelis Rēdlihs, bet īpašs prieks par Kasparu Saulieti. Viņa gadījumā jāsecina, ka vienai pozīcijai sastāva izvēlē var būt pat ļoti nozīmīga loma. Ja atceramies, tad pirms čempionāta Saulietis par vietu ceturtajā maiņā konkurēja ar Robertu Jekimovu. Jau čempionāta laikā savainojumu guva Lauris Dārziņš, un Kaspars savu iespēju spēlēt kopā ar otrās maiņas uzbrucējiem Miķeli Rēdlihu un Andri Džeriņu izmantoja par visiem simt procentiem. Secinājums - ar tuvākajām rezervēm nebūt nav tik slikti.
Valstsvienības kontekstā nozīmīgākā vasaras aktualitāte būs treneru jautājums. Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans atzina, ka līgums ar Oļegu Znaroku ir beidzies un ka pārmaiņas būšot. Paliks Znaroks vai ne - par to jau esot jālemj LHF valdei. Turpinājums sekos.