Skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma kā obligātu nosacījumu nu jau ilgāku laiku virza ne vien politiķi, bet arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņi, kā zināms, šī ideja ir iekļauta arī jaunizveidotās valdības deklarācijā. Runas par labāko starta vecumu mācību sākšanai skolā dažādā līmenī ir bijušas arī iepriekšējos gados, taču šoreiz IZM jau ķērusies pie reāliem darbiem - īstenojot pilotprojektu, kurā tika veikta sešgadīgo bērnu integrētās mācību programmas un mācību līdzekļu izmēģinājuma pārbaude jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, mācību satura apguve rotaļu veidā sešgadnieku grupās skolās un bērnudārzos. Lai gan kopumā pilotprojekts norādīja uz bērnu sekmīgu pielāgošanos integrētajam mācību saturam, tomēr zināmos siltumnīcas apstākļos rīkoto «eksperimentu» nevajadzētu pieņemt kā absolūto patiesību, jo praksē bērna pielāgošanās reālajam skolas ikdienas ritmam un gaisotnei gada garumā būtu daudz sarežģītāka.
Lai gan pilotprojektā bērni apguva lielāko daļu no mācību programmā ietvertajām zināšanām un prasmēm, tomēr pilotprojekts atklāja arī vairākus būtiskus trūkumus mācību programmas aprobācijā, ko nedrīkst neievērot vai pieņemt kā mazsvarīgus. Proti, pilotprojekta analīze liecina, ka bērnu attīstībai piemērotāks un sabalansētāks dienas plānojums ir tajās izglītības iestādēs, kur tiek nodrošināta bērna ēdināšana, dienas miegs un āra rotaļnodarbības. Rodas būtisks jautājums - cik daudzas vispārizglītojošās skolas spēj šādus apstākļus nodrošināt? Īpaši, ja runājam par pusdienlaika gulēšanu, - kā gan cienījamie ierēdņi ir iedomājušies nodrošināt mierīgu un veselīgu miegu skolās, kas sešgadniekiem pašlaik pilnvērtīgi tiek nodrošināts tikai bērnudārzos! Turklāt, zinot, ka sistemātiski trūkst līdzekļu izglītībai, nav saprotams, kā IZM plāno pielāgot skolu infrastruktūru sešgadnieku vajadzībām, vai kāds ir rēķinājis izmaksas?
Jautājums ir arī par skolas pedagogu sagatavotību un kvalifikāciju, jo pilotprojekts parādīja, ka mācību procesam ir nepietiekami individuāls raksturs - galvenokārt individualizējot tikai pedagoģisko palīdzību, nevis uzdevumu būtību. Kā zināms, sešgadīgu bērnu vecumā bērnu darbībai būtu jādominē pār skolotāju aktivitātēm (30% - skolotājs, 70% - bērni), taču pilotprojektā tas nereti notika apgrieztā proporcijā un skolotāji ieņēma dominējošu pozīciju, dodot norādījumus, nevis organizējot vidi, tādā veidā vairāk vadot bērnu darbību un nevis rosinot radošu domāšanu.
Tātad vispirms būtu jādomā par pedagogu kompetences pilnveidošanu, jo pirmsskolā, attiecīgi arī sešgadnieku apmācības procesā vadošā darbība ir rotaļa, nevis mācību vielas apguve. Savukārt tas no mācību metodikas un darba organizācijas viedokļa ir teju pretējs process jau gadu vecāku bērnu - septiņgadnieku - apmācībai.
Tas nozīmē, ka šis jautājums jārisina kompleksi, un izmaiņas ir nepieciešamas ne tikai programmas saturā un ieviešanas metodikā, bet arī skolu infrastruktūrā, kas nav izdarāms tik īsā laika sprīdī, kādā to ir iedomājušās atbildīgās valsts iestādes. Tā vispirms ir diskusija un tikai pēc tam reforma vairāku gadu garumā, kur nepietiek ar vienu pilotprojektu.
Diemžēl Latvijas izglītības sistēmas praksē nereti vispirms tiek izstrādātas un ieviestas dažādas izglītības programmas, nejautājot tiešās mērķauditorijas viedokli, un tikai pēc tam, kad jau radušās problēmas, sākas diskusijas un publiskās apspriedes. Šis gadījums nav izņēmums.
Pilotprojektā iesaistīto bērnu vecāki fokusgrupas aptaujā ir pauduši atšķirīgu viedokli - no vienas puses, atzinuši, ka bērni mājās labprāt stāstījuši par apgūto un piedzīvoto, demonstrējot vecākiem jaunapgūtās iemaņas, bet, no otras puses, vecāki nav pārliecināti, vai pedagogi respektēs un sapratīs bērnu intereses un vajadzības, iespējams, apgrūtinot viņu adaptāciju jaunajā vidē.
Ir bijuši arī citi pētījumi, kur liela daļa vecāku ir pret sešgadnieku apmācību lielajā skolā, uzskatot, ka bērns sešu gadu vecumā šādam solim psiholoģiski nav gatavs un ka iecerēto mācību vielu tikpat labi var apgūt arī pirmsskolas sagatavošanas grupā.
Mazsvarīgs nav arī jautājums par to, kāds būs skolas pedagoģiskā personāla darba laiks, jo pirmsskolā bērnus vecāki var izņemt līdz pulksten 19, savukārt, cik zināms pašreiz, skolās pat pagarinātajās grupiņās darbs ar bērniem tik ilgi nenotiek, taču agrāk pašus laist mājās bērnus nedrīkst kaut vai tikai no likumu viedokļa. Kā šis jautājums tiks risināts?
Var daļēji piekrist tam apgalvojumam, ka sešu gadu vecumā bērnam ir visstraujākā attīstība, tātad - labas iespējas apgūt mācību vielu, taču ne visi bērni ir vienādi, ne visi pedagogi un skolas ir tam gatavas, galu galā arī vecāku viedoklis pašlaik līdz galam nav ņemts vērā. Manuprāt, minētie argumenti ir pietiekami spēcīgi, lai ministrija un politiķi šo jautājumu nesasteigtu, bet gan rūpīgi izanalizētu kopā ar vecāku organizācijām un tikai tad pieņemtu kādu lēmumu.
Galu galā, jebkura darbība būtu jāvērtē arī finansiālā aspektā, īpaši pašreiz, kad zem sitiena atkal - nākamā budžeta pieņemšanas gaidās - var būt liktas pedagogu algas un finansējums izglītības iestāžu uzturēšanai, tāpēc jautājums - vai IZM ir izvērtējusi, vai aprobācijas programma ir attaisnojusi tās realizēšanas izmaksas, un līdz kādam izdevumu un sasniedzamo rādītāju slieksnim šī programma dažādās versijās vēl tiks turpināta? * Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības valdes priekšsēdētāja