12 gados jau osta gāzi
G.Čužinska kā pirmo piemēru min kādu ģimeni, kurā māte mirusi, bet tēvs devies peļņā uz Nīderlandi un visu atbildību par viņa trim bērniem (9, 11 un 16 gadu) atstājis 70 gadus vecajai vecmāmiņai. Turklāt viņš nemaz nav parūpējies atstāt pilnvarojumu, lai vecmāmuļa varētu uzņemties aizbildnību. Tādēļ, piemēram, bērni skolā nevar pretendēt uz brīvpusdienām. Vecmāmuļa gan ir vēl žirgta, viņai ir sava saimniecība un nauda, ko viņa saņem par bērnu mātes zaudēšanu.
Cita ģimene. Trīs bērni, māte alkoholiķe, oficiāla tēva nav nevienam. Vienīgais, ko māte iemācījusi, ir jēgu meklēt pudelē. Vecākajam dēlam jau ir deviņpadsmit, savukārt jaunākos G.Čužinska ne vienu reizi vien ķērusi un ar pūlēm vedusi uz Pamūšas speciālo internātpamatskolu. «Cik ilgi ķersi?» viņa retoriski jautā. Septiņpadsmitgadīgais skolā ierodas, kad nav piedzēries, bet divpadsmitgadīgais puišelis jau sācis ostīt apreibinošas vielas.
«Kad vēlamies ieiet viņu mājās, aiz durvīm visbiežāk atskan atbilde, ka mamma neļauj vērt vaļā,» stāsta sociālā darbiniece. Nopietnākā sarunā ar zēnu viņa sapratusi, ka puikam novērojamas dzirdes un redzes halucinācijas. Esot aizvedusi puiku uz pārbaudi Jelgavas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet Narkoloģijas nodaļas ārsti paziņojuši, ka viņš esot vesels. Uzzinājusi, ka ar šādām problēmām ārstē Straupes Narkoloģiskās slimnīcas pusaudžu rehabilitācijas centrā, viņa vērsusies tur. Diemžēl tur nepieņem, ja pirms tam nav izieta motivācijas programma, kuru savukārt neveic bez vecāku piekrišanas. Zēna māte vienu dienu piekrīt, bet otrā atsaka, ka nekur viņas dēlu nevedīšot - rokas noplāta G.Čužinska.
Ar bērnu vēderā uz Īriju
Dienai izdodas paciemoties pagasta iedzīvotājas Jadvigas Bullas ģimenē. Tāpat kā daudzās, - arī šajā vīrieši nav sastopami. J.Bulla dzīvo ar divām meitām un mazmeitiņu. Jaunākajai meitai Mārītei ir deviņi gadi, savukārt Viktorija nesen sasniegusi pilngadību, bet jau auklē deviņus mēnešus veco Nikolu.
J.Bulla stāsta, ka pati augusi bērnunamā Daugavpilī, apprecoties pārnākusi uz Īslīces pagastu, bet vīrs pārāk aizrāvies ar alkoholu, tādēļ izšķīrusies. Ar vīrieti nav paveicies arī meitai. Viktorija vēl nebija pilngadīga, kad 20 gadu vecais draugs pēc tuvajām attiecībām atteicās uzņemties tēva lomu.
Sociālā darbiniece stāsta, ka lielu satraukumu izraisījusi Viktorijas pēkšņā pazušana, kad viņa bijusi sestajā grūtniecības mēnesī. Māte maldinājusi, ka meita tepat vien esot, līdz beidzot atzinusies, ka Viktorija devusies peļņā uz Īriju. G.Čužinska tomēr panākusi, ka topošā māte atgriežas Latvijā. Pati Viktorijai to skaidro tā - esot devusies līdzi astoņpadsmitgadīgajai draudzenei, jo paziņas Dublinā solījušas, ka atradīs darbu. Pāri robežai nokļuvusi, jo māte pie notāra apstiprinājusi atļauju. Tur dzīvojusi un strādājusi nelegāli, brīvdienās aizstājusi paziņu oficiantes darbā makdonaldā. Tagad Viktorijai esot cits draugs un abi sapņojot par darbu Itālijā. Jautāta, kāpēc nevar meklēt darbu šeit, Viktorija atzīstas, ka ir grūti, jo skolā beigusi tikai sešas klases.
G.Čužinska skaidro, ka meitenei viss ātri padodas un galva esot laba, taču skumjākais, ka nav bijis vēlēšanās apmeklēt skolu un māte meitas slinkumam meklējusi attaisnojumus slimībā, lūdzot ārstam zīmes. Viktorijai esot astma.
Arī māte tikai smaida un rausta plecus, kāpēc tā sanācis, tomēr viņa ar lepnumu piebilst: «Mana mazākā meita ir uzcītīga un skolā ļoti labi mācās.» To apstiprina arī G.Čužinska.
Sociālā darbiniece uzskata, ka lielā problēma esot tā, ka bieži šīs ģimenes nemaz nevēlas ieviest kardinālu kārtību, jo šādā vidē jūtas ierasti: «Daudzu dzīvesstils ir dzīvot tikai šodienai un tālākā perspektīva ir tikai no rīta izdomāt, ko šodien ēdīs, kur aizies.»