Mūsu ciemošanās reizē Ruņģu ģimenes māja smaržo pēc tikko ceptas maizes. Neesmu kļūdījusies. Dace tūlīt stāsta, ka kaimiņiene Žanete ierādījusi brīnišķīgu recepti. Sagatavo mīklu, ļauj tai cepeškrāsnī nedaudz uzrūgt, tad veido maizes radziņus, kurus pilda ar olīvām, sēnēm, saulē kaltētiem tomātiem vai ko citu. Kamēr runājamies, maize izcepusies, un varam to nobaudīt. Garšo lieliski, un cepšanai liels laiks nav jāpatērē, jo, kamēr maize rūgst vai cepas, var darīt citas lietas. Tā kā maizi Dace pati sākusi cept tikai šeit, Latvijā, izsaku aizdomas, ka mūsu maize, ar kuru tik ļoti lepojamies, viņiem nemaz negaršo. Dace smejoties noraida manis sacīto - garšojot gan. Dainis nesen braucis garām Lāču maizes ceptuvei un nopircis lielo maizes kukuli. Tagad tas, sagriezts vairākās daļās un šķēlītēs, sapakots atsevišķos iepakojumos, atrodas ledusskapja saldētavā.
Ruņģu ģimenei tā pierasts - pārtika tiek pirkta vairumā. Ja, piemēram, sulai veikalā ir pievilcīga cena, viņi pērk nevis vienu vai divas pakas, bet dažreiz pat vairākus desmitus. Līdzīgi ar citiem produktiem, kuru termiņš ir pietiekami garš, lai tos uzglabātu ilgāku laiku. Ir jau arī kur uzglabāt: ne tikai ietilpīgs ledusskapis, bet arī pagrabs. Dace stāsta, ka pirkumi ilgākam laika periodam ir nepieciešami, jo situācijās, kad nav izdomāts, ko ģimene ēdīs vakariņās, vienmēr kaut ko piemērotu var atrast ledusskapī vai pagrabā. Tikpat būtiska ir arī laika taupīšana, un Ruņģu ģimene domā arī par to - ja top kāds ilgāk gatavojams ēdiens, piemēram, cālis marinādē, tas tiek gatavots nevis vienai, bet vismaz divām ēdienreizēm. Pāri palikušais tiek sasaldēts brīdim, kad vienkārši nebūs pietiekami daudz laika rosīties pa virtuvi. «Uz priekšu» tiek rīvēts, piemēram, siers. Pāri palikušo ieliek kastītē, kurai klāt netiek gaiss, brīdim, kad atkal ievajadzēsies rīvētu sieru.
Lielo iepirkšanos Ruņģi plāno reizi nedēļā, taču šo un to iznāk piepirkt teju katru dienu. Veikali spēj apmierināt gandrīz visas viņu vajadzības, tomēr ir produkti, pie kuriem Dace un Dainis pieraduši kopš bērnības, bet kuru Latvijā nav - vai arī Ruņģu ģimenei tos nav izdevies atrast. Daiņa vecāki «braucot ciemos no Austrālijas, vienmēr atved vegemite» - Dace rāda un stāsta: tas ir tāds sāļš, melns «piķis», kas sastāv no rauga un sāls. Austrālijā to pierasts no rītiem smērēt uz maizītes.
Savukārt no Kanādas uz Ruņģu mājām itin bieži atceļo kļavu lapu sīrups - lieliski garšo ar pankūkām, to var likt putrā vai ēst kopā ar maizi - vai arī tahini - sezama sēklu maisījums ar olīveļļu. Ruņģi gatavo mērci kopā ar turku pupām, citronu sulu un ķiplokiem un ēd ar čipsiem. Vēl Dace un Dainis ar patiesu nostalģiju atceras Vankūverā japāņu restorānos ēstās sojas pupu pākstis. Ar eļļu un sāli garšojušas lieliski. Tomēr var jau izlīdzēties ar citām alternatīvām no pākšaugu klāsta. Piemēram, tagad, gaidot pavasari, uz palodzes lielā šķīvī, aplietas ar ūdeni, dīgst Ķīnas lēcas. Var ēst kā piedevu pie visdažādākajiem ēdieniem, bet bērni labprāt pagrābj kādu sauju un apēd tāpat.
Arī vitamīnu ēdienreizēs netrūkstot. Īpašs šai ziņā ir periods, kad tirgus vai lūst no dažnedažādiem svaigumiem, kurus Dace ved mājās pat vairākas reizes nedēļā, bet galu galā arī tagad var nopirkt gurķus, tomātus un citus zaļumus. Tikai kārtīgi jāapskata, vai nav pārlieku ilgi nogulējuši veikalu plauktā. Kārtīgi nomazgāti un vienkārši sagriezti, tie garšo ne tikai pašiem, bet arī bērniem. Meitenes labprāt ēd gan dārzeņus, gan augļus, kas vienmēr atrodami bērniem pieejamā vietā.
Protams, meitenēm garšo arī saldumi, tāpēc ikvakara rituāls pirms gulētiešanas ir šāds - tiek atvērta saldumu kaste, un katra meitene izvēlas trīs gardumus (kādu cepumu, konfekti, reizēm kūciņu), ko tobrīd visvairāk kārojas. Meitenes iejauc šokolādes pienu, mielojas un klausās Daiņa lasīto pasaku. Nav jau pārāk labi pirms gulētiešanas, atzīst Dace, taču uzreiz pēc tam zobi tiek iztīrīti, un kompromiss ir atrasts.