Jāatzīst, nedaudz pārsteidza fakts, ka visai radikālu kontrabandas apkarošanas ideju autori paši lieto no Latvijas lielā austrumu kaimiņa nelegāli ievestās preces un neredz vajadzību par to kautrēties.
Nevar, protams, noliegt, ka arī valsts varētu darīt vairāk, lai apkarotu kontrabandu. No galveno tās tvērēju mutēm, starp visai regulāriem paziņojumiem par rekordlieliem «ķērieniem» atskan arī vaidi par finanšu trūkumu, kas neļauj pilnvērtīgi strādāt. Tas atsauc atmiņā kādu apgalvojumu - vairāk nelegālo mantu noķer tad, kad tās arī ieved vairāk, bet izķertā «procents» paliek nemainīgs. Rokas niez to attiecināt arī uz šī brīža situāciju, jo, piemēram, profesionālu statistiķu pētījums liecina, ka «nelegāli» smēķē vai katrs trešais Latvijas pīpmanis, bet, saskaitot visas robežsargu, muitnieku un policistu izņemtās nelegālās cigaretes kopā, sanāk vien daži procenti no tirgus kopapjoma.
Protams, viens no galvenajiem kontrabandista profesijas uzplaukuma iemesliem ir ekonomiskā krīze, kas Latvijā neveiksmīgi sakrīt ar strauju akcīzes nodokļa likmju kāpumu, tomēr visa vaina šoreiz, šķiet, negulstas tikai uz korumpētu ierēdņu vai neapdomīgu politiķu pleciem. Itin bieži nācās dzirdēt arī dīvainus argumentus, piemēram: «Kamēr nekritīs cigarešu/degvielas/alkohola cenas, es, Latvijas patriots, varu bez sirdsapziņas pārmetumiem ieliet pagrīdes dīzeli un aizbraukt uz «točku» pēc Pleskavā ražota «polša».» Šķiet, mēs atkal aizmirstam, ka naudu, kuru šādi nesamaksājam nodokļos, atdodam organizētās noziedzības bosiem vai, labākajā gadījumā, sīkiem krāpniekiem, tātad tā finansē tās pašas problēmas, par kurām ikdienā tik daudz sūkstāmies. Tiem, kas turpinās iebilst, ka naudas taču tik un tā nav, lai pirktu dārgāk, atliek vien atbildēt, ka ne dīzeļdegviela, ne alkohols, ne cigaretes nav pirmās nepieciešamības preces.