Ārvalstu medijos turpina nākt gaismā arvien jauni fakti par R. Miķelsona darbību. Izrādās, 2008. gadā viņš kopā ar vīru Nīderlandē centies adoptēt bērnu, tomēr tas pārim atteikts. Vietējās bērnu aizsardzības organizācijas pārstāve medijiem paziņojusi, ka lūgums atteikts pēc tam, kad izpētīta abu adoptēt gribētāju pagātne, tomēr nemācēja pateikt, vai atteikums pamatots ar aizdomām par noslieci uz pedofiliju.
Tāpat klīst runas, ka viens no abiem bērnudārziem, kur strādājis R. Miķelsons, drīz tikšot slēgts, tomēr, iespējams, tam ar notikušo saistības nav, jo atklājies, ka tas jau vairākus gadus saņēmis ļoti sliktus vērtējumus dažādu inspekciju veiktajās pārbaudēs.
Savukārt bērnunamā Kenijas galvaspilsētā Nairobi, kur latvietis mēnesi strādājis kā brīvprātīgais, tiks veikta izmeklēšana, vai arī tur viņam nav bijuši upuri. Bērnunama vadītāja Lūsija Kajiva nīderlandiešu žurnālistiem stāstījusi, ka R. Miķelsons bērniem vakaros palīdzējis pildīt mājasdarbus, bet pa dienām darbojies bērnunamā un palīdzējis bāreņiem. Bāreņi, ar kuriem viņš strādājis, bijuši vecumā no diviem mēnešiem līdz 18 gadiem, tomēr, kā varēja noprast no R. Miķelsona profila Draugiem.lv, visvairāk viņš pieķēries tieši jaunākajiem tā iemītniekiem. Savā emuārā R. Miķelsons pats rakstījis, ka par brīvprātīgā darbu Āfrikā sapņojis jau kopš 14 gadu vecuma.
Kenija gan nebija pirmā ārvalsts, kur R. Miķelsons «nodarbojies ar labdarību». Kaut gan iepriekš izskanēja ziņas, ka viņš no Latvijas aizbraucis jau 2001. gadā, izrādās, vēl 2002. gadā viņš ar LELB Jaunatnes departamenta starpniecību devies Eiropas Savienības Jaunatnes programmā Eiropas brīvprātīgo darbs uz Vāciju. Ko viņš īsti tur darījis, LELB preses pārstāvis Ivars Kupcis nemācēja pateikt, tikai skaidroja, ka konkrētos pienākumus brīvprātīgajiem piešķīrušas sadarbības organizācijas Vācijā. Baznīca uzsver, ka R. Miķelsons nekad neesot bijis LELB Jaunatnes departamenta darbinieks, un nav arī nekādu ziņu, ka viņš būtu bijis piederīgs kādai draudzei.
Izrādās, R. Miķelsons Latvijā vidusskolu nav pabeidzis. Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolas direktors Juris Šmits Dienai teica, ka viņš esot daudz «bastojis» un nav pabeidzis 12. klasi. Savukārt uz Nīderlandi emigrējušā puiša klases audzinātāja Loreta Bierne stāstīja, ka R. Miķelsons skolas laikā bijis vienpatis un tuvu draugu viņam neesot bijis, bet ne ar ko īpašu atmiņā palicis viņš neesot. Arī to, ka puisis bijis homoseksuāls, neviens zinājis neesot. Klases biedri viņam pāri neesot darījuši. «Par sekmēm kopumā neatceros, bet manā priekšmetā - angļu valodā - tās bija diezgan labas. Viņš bija diezgan sīkumains, uztraucās par atzīmēm un gribēja būt varbūt mazlietiņ labāks, nekā patiesībā bija,» viņa stāsta.
Skolā visi esot zinājuši, ka R. Miķelsons bijis aktīvi iesaistīts Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra darbā. Toreizējais nu jau likvidētā centra direktors Jānis Gulbis gan Dienai noliedza, ka vispār atceroties tādu Robertu Miķelsonu.