Čukstētāju bērns
Nepatīkamība ir divkārša. Pirmām kārtām ļeņinisma-staļinisma radītā elle zemes virsū, vārdā Padomju Savienība, kā to uzskatāmi norāda viscaur dokumentāliem faktiem pārbagātā grāmata, tās ikdienišķajās izpausmēs darbojās ar vienvienīgu ideju un virsmērķi - ar brutālu varu vai, ja tas neizdodas, ar ļaunu viltu iznīdēt konkrēto, personisko cilvēciskumu abstrakta un absurda tā surogāta vārdā. Lasīt par šo konkrēto, īsto cilvēku miesīgu un garīgu spīdzināšanu, piesmiešanu un iznīcināšanu, maigi sakot, ir nepatīkami.
Šī arī nav grāmata ar laimīgām beigām. Jo nekas jau pēc būtības nav beidzies - samērā nesenās šausmas un noziegumi, pārauguši kroplā mentalitātē un kompleksos, turpina mocīt milzīgo nāciju uz austrumiem no Latvijas un darīt tramīgu pārējo pasauli līdz pat šai dienai. Taču šo krupi vēl kaut kā varētu norīt.
Jau daudz nepatīkamāk ir tas, ka Čukstētāji ir grāmata par mani. Tā saku nevis infantilā visa attiecināšanā uz sevi, bet cieņas dēļ pret tiem tūkstošu tūkstošiem cilvēku, kas tika abstraktās jaunās cilvēcības dēļ iznīdēti, jo bija tai pārlieku reāli, tai nepieņemami īsti un tās apvērsto, perverso iedabu atmaskojoši. Es esmu un pastāvu uz savu individualitāti un visai izvērstu savu tiesību un brīvību komplektu, par spīti monstrozajai ideoloģijai un tās iznīcinošajai mašinērijai, kas vēl manas nesenās jaunības gados kropļoja manu tautu un postīja manu zemi. Un tomēr arī es esmu viens no viņiem. Esmu čukstētāju bērns.
Tāpēc Faidžīsa monumentālais pētījums ir man un katram šajos platuma grādos neizbēgams, jo tas ir par mums. Atceros pēkšņi pieklusinātās balsis dzimtas godos, kaut runāja taču, un svešo nebija klāt. Manis dēļ pieklusināja: «Puika spicē ausis,» radi pasmīkņāja. Atceros čukstētāju mutes un sejas, kas arī runājot vairāk noklusēja nekā pateica. Aprauto teikumu kamoli kaklā un nepateiktā akmeņi zem sirds spieda viņus un manu zēnību. No sastāvējušā, zem šiem akmeņiem nospiestā nenotikušā stāstu plūduma rāvas cēlās migla, kuras neziņā maldījās mana agrīnā jaunība.
Kā pa miglu mēs ar draudzeni 15. maijā ar Saktas tirdziņā pirktām puķēm mulsi maldījāmies pa Meža kapiem, pirmoreiz meklējot Jāņa Čakstes pieminekli - to, ar bērziem aizaudzēto. Lai gan konkrētais datums patiesībā bija Čakstes iecerētās demokrātijas beigu diena. Mēs maldījāmies čukstos uz nezināmu ēnu pusi. Galvenais, ka prom no skaidri akcentētiem maršiem un artikulētas bezjēdzības, kurā savam individuālismam neredzējām vietu.
Iekrituši pasaules zvērnīcā
Vai to dienu čuksti, izskanējuši skaļi un sakarīgi, šodienu būtu vērtuši labāku? Nenoliedzami. Visa melu impērija turējās uz baiļu spiestas klusēšanas. Un čukstētāji vienlaikus bija gan pierādījums, ka ir ko teikt (jo čukstēja taču), gan atsevišķo cilvēku iznīcinošās sistēmas balsts, tā arī neatskanot kritiski daudzajām atsevišķajām balsīm un tikai sablīvējot nekonkrētības anihilējošo miglu.
Tās dezorientējošā apskāviena sekas nav zudušas. Nupat atģidāmies pretējā grāvī - neizprastas brīvības dēļ iekrituši pārliekā liberālismā un bezatbildīgā individuālismā. No Austrumu lāča bēgot, esam krituši pasaules zvērnīcā, nesagatavoti tik lielai sugu daudzveidībai. No subjektīvām metaforām atgriežoties pie Faidžīsa vēsturnieciski objektīvā faktu izklāsta, jāatzīst arī, ka gūzma antihumānās ideoloģijas prātojumu augļu to ikdienišķajos izpaudumos ir šokējoši pazīstami. Sākot ar jēdzienu «dzīvojamā platība», kas tika radīts, lai komunistiskā bezpersoniskumā aizstātu «buržuāziskās» mājas - savējo apziņu, mājas izjūtu un ģimeniskumu. Ja raugāmies šādi, tad latvieši kā Eiropas Savienībā vislielākajā saspiestībā dzīvojošā tauta pavisam fiziski un reāli aizvien mīt komunistiskās, pret personību vērstās ideoloģijas telpā.
Tas pats sakāms par Rietumu vērotāju apbrīnoto «latvisko» ilgcietību, kas drīzāk gan būs tā pati pārestību nogurdināto «pasīvā rezignācija», ko Staļina represiju sakarā apraksta Faidžīss. Tā pilnīgi ir attiecināma arī uz turpmāko un vispārējo homo sovieticus mentalitāti.
Sirdsapziņa tika aizstāta ar partejisku apzinīgumu (sovestj - soznatjeljnostj), indivīda atbildība - ar abstraktu partijas nemaldīgumu, kas praktiski nozīmēja arī pastāvīgu vainas apziņu, gatavību būt vainīgam, jo no savas subjektivitātes jau neizbēgt. To apzinājās arī uzticamākie komunisti - viņi pat jo īpaši. Un šo labāko, apzinīgāko kaujamo jēru klusēšana, nepelnīti ciešot, ar mēmumu sita masas. Čukstēšana bija lielākais, ko atļāvās, bet tas, kā jau teicu, ne tikai nelīdzēja, bet ar savu neskaidrību mulsināja, maldināja un lēja ūdeni uz Kafkas un Orvela pravietotā režīma asiņainajām dzirnavām.
Atved pie paša cilvēcības
Faidžīsa meistarīgi uzrakstītā komunisma dēmonisko melu un zvērību enciklopēdija, šī dokumentētā apsūdzība pret cilvēknīdēju sistēmu ir neizbēgama arī, ja tiešām gribam atrast īstās zāles (lai cik rūgtas) pret parazītiem, kas mūsos mājo no tās iepriekšējās un tomēr aizvien spocīgi klātesošās dzīves. Tas, ka esam jau lasījuši Gulaga arhipelāgu, nav aizbildinājums. Solžeņicins gan uzrādīja padomijas «kļūdas» līdz tam nebijušā un aizvien reti sastopamā skaidrībā, tomēr viņa lielkrieviskums acīmredzami neļāva noteikt patieso diagnozi, un agrākais disidents un dižgars dzīves beigās bija iegrimis diskreditējošā klusēšanā par mūsdienu Krievijas nejēdzībām, kas no tās pašas melnās saknes vien aug.
Faidžīsa sevišķums gan nav viņa vien nopelns. Vēsturnieka skatījums uz laikmetu caur individuālu «mazā cilvēka» prizmu Rietumos ir jau stabils žanrs un disciplīna. Autors vienkārši ir izvēlējies pareizo metodi, gājis pa īsto - Rietumu - ceļu, lai nonāktu pie monstrozo aplamību būtības un caur smagi gūtu katarsi, caur visām šīm zudušajām dzīvēm un dzīvībām lasītāju jaunā - stiprākā un izsvērtākā - kvalitātē atvestu atpakaļ pie viņa paša cilvēcības.