Par pēdējo posteni šoreiz ir vismazāk bažu. Soču olimpisko spēļu abi brīnumdari Edgars Masaļskis un Kristers Gudļevskis atkal ir gatavi aizmūrēt vārtus, bet, kā zināms, mūsdienu hokejā vārtsargu nozīme tiek vērtēta pat no 50 līdz 70%. Uzbrukumā ir izdevies salipināt trīs labas maiņas. Arī trīs aizsargu pāriem ir pietiekami liela augstākā līmeņa spēļu pieredze. Ja Sanda Ozoliņa prombūtnē izdosies komandu savilkt vienā dūrē, pret Latviju var trūkties ikviens.
Ir gan arī piesardzību rosinoši motīvi. Atšķirībā no pagājušā gada šoreiz mūsējiem ir neparocīgs spēļu kalendārs. Pret fiziski spēcīgajām komandām Vāciju un Šveici būs jāspēlē, kad atpūtai paliks mazāk par 24 stundām. Iepriekšējā vakarā būs bijušas smagas spēles ar Somiju un Baltkrieviju. Ja skatāmies ceturtdaļfināla virzienā, spēles ar Vāciju un Šveici varētu būt pašas svarīgākās.
Lipmana piesardzībai, runājot par palikšanu elitē, arī ir zināma loģika. Vieglas spēles nav paredzamas no tā aspekta, ka dažiem pretiniekiem smeldz nesenie pāridarījumi. Vislielākās revanša alkas būs šveiciešiem, kuriem Latvija, uzvarot ar 3:1, aizlika kāju priekšā Soču olimpisko spēļu kvalifikācijas spēlē. Kazahstānai bija gandrīz vai neierobežots valdības atbalsts ceļā uz Sočiem, taču februāra kvalifikācijas turnīrā Rīgā Latvija bija pārāka ar 3:2. Baltkrieviem esam pāridarījuši vairākkārt, tāpēc 15 000 skatītāju klātbūtnē mājinieki pilnīgi noteikti centīsies atmaksāt par visām reizēm.
Nespēlējot ranga augšgala komandu līderiem (zviedriem varētu būt pat trešais sastāvs), spēku samēri tik tiešām būs stipri līdzvērtīgi. Jo interesantāk būs sekot līdzi notikumiem Minskā.