Latvijas izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks ar saviem palīgiem Hariju Vītoliņu un Leonīdu Beresņevu uz otro spēli izšķīrās par diezgan būtiskām izmaiņām sastāvā. Korekcijas virknējumos tika izdarītas arī tāpēc, ka savainojumu dēļ spēlei netika pieteikti pieredzējušie izlases balsti aizsargs Georgijs Pujacs un uzbrucējs Mārtiņš Cipulis. Izlases ārsts Jānis Kvēps pēc atgriešanās skaidroja, ka neesot pamata nopietnām bažām. «Abiem ir pleca traumas, bet nekā nopietna nav. Lielā mērā piesardzības nolūkos treneri abus atstāja malā. Abiem vārīgā vieta ir atslēgas kauls. Pirmajā spēlē abi dabūja sitienus pa traumēto vietu, tāpēc prātīgāk bija nākamo spēli izlaist.» Treneri izlēma spēli aizvadīt ar trim aizsargu pāriem, jauno aizsardzības spēlētāju Mārtiņu Poreju pārbīdot uz ceturto maiņu uzbrukumā.
Izšķirošie notikumi attīstījās otrajā puslaikā. Gintam Meijam 28. minūtē panākot 3:0 Latvijas labā, nekas neliecināja, ka spēle varētu beigties ar 4:7. Ceturtā maiņa ielaida pirmo ripu, bet Gints Meija varēja gūt ceturtos vārtus, jo izslidoja vienatnē pret vārtsargu, un viņu apstādināja tikai ar neatļautu paņēmienu. Latvijas treneri norādīja, ka vajadzētu piešķirt «bullīti», jo Meija jau bija pāris soļu priekšā aizsargam, taču tiesneši izdomāja ieganstu, raugi, ar nūju esot trāpīts pa biksēm un tad «bullītis» nepienākoties...
Spēlējot skaitliskajā vairākumā, Latvijas hokejisti tā vietā, lai iemestu ceturto ripu, ļāva zviedriem starpību samazināt līdz minimumam (2:3). No sodīto soliņa izslidoja pret Meiju pārkāpumu izdarījušais Dāvids Petrašeks, un jau 3:3. Sajutuši uzvaras garšu, zviedri vairs nebija apturami. Pēdējā trešdaļā metienu starpība jau 15:5 mājinieku labā. Latvijas izlasē par labāko atzina uzbrucēju Kasparu Saulieti.