Joprojām sirdī
Cilvēki, kas pazīst Viktoru, zina viņa labdabību, sirsnīgo un vienkāršo raksturu. Daļa dziedātāja sirds arvien piederējusi kādam mājdzīvniekam. Zolitūdes trīsistabu dzīvoklī labi jutās paši, laikas šķirnes suns Bona un runcis Ficdžeralds: «Reiz ar sievu Indru avīzē ieraudzījām sludinājumu - tiek meklēti kārtīgi saimnieki divgadīgai laikai. Aizbraucām apskatīt - un mājās atgriezāmies trijatā. Bona bija forša, gudra. Smukas spicas austiņas un balti ķepu gali bija, bet - kā fotografēties, tā ausis vienmēr nolaistas. Tā arī mums nav nevienas bildes, kur Bona būtu ar skaisti saslietām ausīm. Viņa nodzīvoja skaistu dzīvi un nomira lielā vecumā.»
Nepatīk mazi vankšķīši
Par Ficdžeraldu jeb Fidži Viktoram nākamais stāsts: «Reiz meitai uzdāvināja smuku mazu kamoliņu - runcīti. Tas arī bija vēl Zolitūdē. Fidžis labi sapratās ar Bonu. Viņš kopā ar mums pārcēlās uz Garkalni. Fidžis viegli lēca pāri augstajai sētai, bet vienmēr atgriezās no saviem sirojumiem ārpus teritorijas. Ficdžeraldam bija kāda īpatnība - savas darīšanas viņš kārtoja nevis kastītē vai ārā smiltiņās, bet uz sīkajiem olīšiem, kas nobērti lieveņa priekšā, bet katram savas vājības!»
Kādu laiku Ficdžeralds bija varens saimnieks lielajā mājā. Tad Indra ar Viktoru izdomāja - pirmais stāvs, durvis vienmēr vaļā, mājai vajag zvaniņu: «Indra internetā atrada kucēnus Baltezerā. Braucām skatīties. Man nepatīk mazi vankšķīši, bet no Grētas, kucēna ar melnām austiņām un melno gredzentiņu ap asti, nevarējām acis novērst. Sabučojāmies un kopā pārbraucām mājās. Ienācām te, un viņa Fidžim klāt - ai, draudzēsimies! -, bet runcim kūkums mugurā, šis pa durvīm laukā un pazūd vakara krēslā. Drīz gan atgriezās, un abi ātri sarada, labprāt kopā spēlējās. Fidžis dažkārt palaida nagus, tad Grēta - vau, vau! - metas pie manis žēloties, bet ar vienu acis skatās, vai Fidžis kaut kur neaizlaižas bez viņas.»
Ēģiptiešu skulptūriņa
Viktors sākumā baidījies, ka kucēns grauzīs kurpes, bet mazulītei tādi nedarbi ne prātā, jo bija taču Ficdžeralds. «Grētiņa ar Fidžīti bija kopā divus gadus. Runčuks nodzīvoja četrpadsmit gadu. Smuki apglabājām viņu pie sētas, bet Grētiņa tik raka un raka zemi, gribēja draugu izpestīt.»
Viktors turpina stāstu: «Mājās tukšums. Grētai galviņa zem spilvena. Viņa ļoti skuma, juta, ka drauga vairs nav. Indra gribēja paņemt otru sunīti, bet es - nē, vajag kaķīti! Siāmieti Kitiju ieskatījām interneta sludinājumos. Bija maza, smuka, ar debeszilām acīm.»
Kā juzdama, ka runa ir par viņu, Kitija iznāk pie mums samiegojušos ģīmīti. Viņa lēnām pārsoļo pāri istabai un uzlec uz dīvāna. Grēta saspringst - protams, viņa blakus Viktoram grib būt vienīgā un gatava vai izkust savā saimniekā. Grētai rit piektais gadiņš, un viņa saprot, ka nāksies dalīties saimnieka labvēlībā. Tā kādu brīdi sēžam - es un fotogrāfs Andris malkojam kafiju un baudām Indras ceptās gardās kanēļmaizītes, Viktors turpat blakus, viņam uz kājām kā desiņa izstiepusies Kitija, bet Grēta iestūmusi saimniekam padusē apaļīgo dibentiņu un uzlikusi galvu viņam uz rokām. Viktors omulīgi smaida: «Man ir koncerti un dažādi projekti, bet, kad Indra aizbrauc uz pilsētu, man patīk būt mājās arī vienam, paskatīties televizoru, paspēlēt spēlītes. Man nekad nav vientuļā vilka sajūtas. Plaukti pilni ar darbarīkiem - privātmājā vienmēr kaut kas palabojams, pieskrūvējams, ziemā sniegs jātīra, vasarā mauriņš mājas priekšā jāpļauj.»
Mākslinieks sirdīgi nosūkstās: «Pagājušajā gadā uz rudens pusi pie mājas parādījās kurmji. Visu laiku te nebija neviena kurmja, ziemā skatos - baltajā sniegā melna bedre! Labi - mazs, nevarīgs dzīvnieciņš, bet - cik man tas mauriņš liels, tik viss vienos rakumos!» Viktora balsī jaušu izlēmību, tāpēc, ja vien spētu, es pačukstētu kurmjiem, ka pēdējais laiks pārvākties uz citām mājām.
Viktora acis staro un rokas maigi glāsta abus klēpja sildītājus: «Mājdzīvnieki vienmēr uztur pozitīvu atgriezenisko saiti ar savu saimnieku. Grēta gatava atteikties pat no ēdiena, lai tikai esmu viņas tuvumā, un man arī ar viņām ir labi. Lapčenoku ģimenē ir atbildības sadalījums - manā klātbūtnē Kitija un Grēta atļaujas visu ko, jo es esmu barotājs un lutinātājs, Indra - stingrā audzinātāja, kaut viņa tāpat abas meitenes mīļo. Redzot mūs šādi uz dīvāna, šad tad nopurpina - kompānija atpūšas!»
Pēkšņi Kitija nolec uz grīdas, uzasina nadziņus speciāli ierīkotā vietā, un pēc brīža kaķene jau ir uz paša augstākā plaukta. Viktors priecājas: «Skat, skat, skaista kā ēģiptiešu figūriņa! Grēta ar Kitiju vienmēr mīļi rotaļājas. Atšķirībā no Fidžīša Kitija nekad nepalaiž nadziņus. Uz grīdas abas kožas kā trakas, Grēta kaķenīti žmiedz no augšas, Kitija viņu stumj nost, bet - neviena pīkstiena! Kad abām uznāk mendele, tad - oi, oi, kā viņas nēsājas! Kitija lec pa augšu kā vārniņa, viņai niķis ķimerēt lejā visu, ko var nostumt, bet Grēta nepacietīgi gaida, kad mazā būs atkal lejā!»
Lai visiem veselība
Andris jau safotografējis Viktoru un viņa mīluļus un grasās likt fotoaparātu somā, bet Viktors smej: «Pagaidi, pagaidi, man taču ir vēl viens dzīvnieks!» Seko stāsts par Sāru, pievienoto vērtību mājas pirkumam: «Saimnieki steidzami brauca projām, pārdeva māju par ciešamu cenu un lūdza mūs parūpēties arī par suni. Sāra ir milzīga, bet ļoti, ļoti mīļa. Viņa pieradusi dzīvot ārā. Kad atskrien Grēta, abas joņo pa pļaviņu. Kitija šajos mačos neielaižas, uzlec uz sētas augšas un graciozi aiziet projām - kā īsta cirka māksliniece.»
Atvadoties vēlam cits citam veselību. Paldies Dievam, Viktors Lapčenoks ir lieliskā formā. Ar sev raksturīgo humoru viņš nosmej: «Tas tāpēc, ka laikus beidzu dropēt. Tagad dzīvei ir pavisam citas krāsas.» Ar atvēzienu Viktors met bumbu speciāli iekārtotā basketbola grozā. Grēta un Sāra apakšā jau to gaida.