Mana iegūtā pieredze - gan man, gan visai militārajai vadībai strādājot kopā ar dažādu NATO un Eiropas Savienības valstu armijām - ir devusi iespējas redzēt, ka visu valstu bruņotie spēki savu attīstību veido pēc šādiem attīstības plāniem. Tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai vispār varētu runāt, kā pareizi tērēt valsts budžeta līdzekļus. Manuprāt, jebkura tautsaimniecības nozare jāredz ilgtermiņā, īpaši svarīgi tas ir aizsardzības sistēmai. Daudzas spēju platformas - tādas kā bruņumašīnas vai kuģi, vai lidmašīnas - ir daudzu gadu desmitu projekts. Atsevišķas vienības, piemēram, kuģus, lietos pat ilgāk, tikai nomainīs elektronikas, uguns vadības un navigācijas sistēmas, bet pārējais turpinās funkcionēt ļoti ilgi. Mums šādi projekti ir kritiski nepieciešami. Lūk, piemērs, ieroči, vieglie strēlnieku ieroči, ložmetēju sistēmas. Mēs nevaram tos mainīt, katru gadu rīkot iepirkumu konkursu. Tad vienā brīdī katram karavīram būs citāds ierocis, un tikai tāpēc, ka vienu gadu lētāks bija hetler@koch, bet brauniņš nedaudz dārgāks. Mums jārīkojas tā, kā līdz šim: esam iegādājušies vieglos strēlnieku ieročus, uzvarēja hetler@kock, Vācija, viena no labākajām ieroču firmām pasaulē. Pie šiem ieročiem, pie šīs ieroču sistēmas būsim piesaistīti vismaz nākamos piecpadsmit gadus. Tas ir priekšnoteikums mūsu budžeta izlietošanas pamatojumam. Varbūt summas izskatās lielas, taču mūsu plānošanas pieņēmumi balstījās arī uz Ekonomikas ministrijas valsts attīstības prognozēm, un šīs summas atbilst arī parlamentā vienbalsīgi pieņemtajai koncepcijai par divu procentu robežu, ko mēs plānojam sasniegt 2020. gadā. Tāpēc es kā komandieris uzskatu, ka tas mums ir jāsasniedz, jo nav pareizi sevi maldināt, piekrītot kaut ko darīt un pēc tam nepildot.
Tomēr jau izskanējis kritisks viedoklis, vai varēs šo naudu piešķirt.
Es pašreiz vadu aizsardzības sistēmu un vados no šī plāna. Esam šo attīstības plānu saskaņojuši arī ar NATO. Tas šobrīd atrodas izskatīšanā Ministru kabinetā, bet tā realizācija, protams, būs politiskās gribas jautājums. Tas ir šīsdienas pieņēmums, ka valsts budžets pildīsies tā, kā tiek prognozēts. Ja valsts kase nākamos desmit piecpadsmit gadus nepildīsies, kā tiek plānots, mūsu plānu realizācijas ātrumu pieskaņosim reālajai valsts ekonomiskajai situācijai. Bet tas nemainīs mūsu plānus. Runa būs tikai par gadiem - kuros gados mēs šo plānu realizēsim. Mani mazāk uztrauc šī precizitāte konkrēta gada plāna izpildē, ir svarīgi, lai pieturamies pie ilgtermiņa attīstības plāna.
Vai šīs plāns ir saskaņots ar citu NATO valstu speciālistiem?
Šo plānu attīstība ir katras valsts nacionālā atbildība. Protams, izstrādājot plānu, ņemam vērā trīs mūsu likumos minētos principus. Pirmais - noteikt kritiski nepieciešamo valsts pašaizsardzības spēju nodrošināšanai. Līdz šim par to tika mazāk runāts, varbūt vairāk par NATO. Otrais ir NATO. NATO un Eiropas Savienības, varbūt arī dažādi Apvienoto Nāciju uzdevumi. Mēs līdz šim vairāk runājām, ka piedalāmies starptautiskajās operācijās NATO un ES sastāvā, bet tikpat labi mēs varētu būt ANO miera operācijā. Un trešais ir likumā noteiktie miera laika uzdevumi. Piemēram, glābšana un meklēšana uz jūras mūsu ekonomiskajā zonā jūrā ir bruņoto spēku atbildība. Neviena cita valsts institūcija to nedara. Mēs lūdzam kādreiz atbalstu no robežsargiem, citām institūcijām, bet tā ir mūsu valsts funkcija, un, ja valsts šo funkciju nepildītu, tad kuģi šeit atbilstoši starptautiskajiem likumiem nemaz nedrīkstētu kuģot. Tāpat mēs veicam nesprāgušās munīcijas iznīcināšanu gan jūrā, gan uz sauszemes. Tā ir mūsu miera laika funkcija. Ar to gribu teikt, ka šis plāns balstās uz trim lielajiem uzdevumiem. Noteicām sešdesmit četras spējas, kas mums jāattīsta. Tādā veidā top mūsu plāns, un esmu ļoti priecīgs par paveikto darbu, kas tika veikts profesionāli atbilstošā līmenī.
Vai nevajadzētu sabiedrībai vairāk skaidrot, ko nozīmē šis attīstības plāns, tā sastāvdaļas, piemēram, mehanizācijas projekts, kāpēc tas vajadzīgs, ja misija Afganistānā drīz beigsies.
Misija Afganistānā ir virspusē - redzamākais un sarežģītākais bruņoto spēku uzdevums, kam pievērsta sabiedrības uzmanība, jo tur ir mūsu karavīri, bet valsts aizsardzība, valsts drošība NATO, mūsu saistības aliansē nebeidzas ar Afganistānu. Mēs piedalāmies arī citos uzdevumos, piemēram, NATO ātrās reaģēšanas spēku dežūrās. Tas ir instruments, ar ko NATO garantē, ka 5. paragrāfa gadījumā, ja kādai valstij ir problēmas, visīsākajā laikā iespējams nosūtīt dažāda veida sagatavotas vienības, kas atrodas kaujas dežūrā, uz jebkuru NATO teritorijas daļu un arī ārpus. Šobrīd NATO kaujas dežūrā atrodas mūsu militārās policijas vads. Viņi ir sagatavoti, ekipēti un apmācīti doties jebkurā virzienā atbilstoši NATO lēmumam.
Mehanizācijas projekts - kādas spējas uzlabos šis komplicētais projekts? Ļoti ilgi militārpersonas nav bijušas spējīgas vienoties, kāda tehnika nepieciešama?
Svarīgāko spēju sarakstā esam izcēluši trīs galvenās prioritātes. Tās ir inženierspējas. Mēs attīstīsim šīs spējas, ko varam izmantot arī miera laikā, otrais - speciālo uzdevumu vienība kā vienība, kas spēj stāties pretim modernajiem apdraudējumiem, kā tagad saka, dažādiem asimetriskajiem draudiem. Vienība, kas ir gatava ļoti specifiskām, tehnoloģiski sarežģītām operācijām, spēj mainīt kaujas vidi pat stratēģiskā līmenī. Mēs redzam šos panākumus atsevišķos speciālo uzdevumu vienību uzdevumos. Un trešā ir mehanizācija. Mehanizācija ir pamanīta, jo prasa visvairāk resursu. Varbūt arī vissarežģītākā. Kāpēc tā līdz šim netika realizēta? Tāpēc, ka resursu ziņā ir ļoti ietilpīga. Ir sarežģīti definēt konkrētas vajadzības, kas nosaka šo kaujas spēju attīstību. Afganistānā mēs balstāmies uz to, ka šādas spējas nodrošina mūsu sadarbības partneri ASV. Lietojam viņu bruņumašīnas. Tas ir Afganistānā, bet citur var nebūt šādu iespēju. Mūsu pienākums ir nodrošināt, lai mūsu karavīri, pildot kaujas uzdevumu, būtu maksimālā drošībā. Un modernās kaujas mašīnas ir veids, kā mūsu karavīri spēj izpildīt uzdevumus, būt droši, pasargāti no šķembām, mīnām, lodēm. Kāda veida bruņumašīnas mums būs, nav izlemts, tur vēl daudz jāstrādā, jo ir vismaz trīs lieli parametri, pēc kuriem bruņumašīna ir jāvērtē. Uguns jaudas spējas, arī pašas bruņumašīnas pašaizsardzības un izdzīvošanas spējas dažādās kaujas situācijās, trešais - mobilitāte un manevrēšanas spējas. Katrai operacionālajai un klimatiskajai videi, arī apdraudējuma videi, var būt atšķirīgs modelis. Piemēram, Afganistānā operējam bruņumašīnās, tā saucamajos MRAP, kas pēc daudziem kaujas parametriem nav veiksmīga mašīna, lai karotu kalnos vai bezceļos. Taču tā labi karo uz labiem ceļiem, šī mašīna arī iztur ļoti jaudīgu improvizēto sprādzienbīstamo priekšmetu eksplozijas. Tā sargā karavīru dzīvību, taču ir ļoti smaga, tās mobilitāte ļoti zema bezceļu situācijās vai uz sliktiem ceļiem. Savukārt hammeram ir citas priekšrocības. Mazāka aizsardzība pret mīnām, taču ļoti laba mobilitāte un citi plusi. Mums jāatrod līdzsvars starp pašaizsardzību, lai tehnika varētu operēt Latvijā un citās valstīs.
Vai sauszemes spēkiem tiek veltīta galvenā uzmanība?
Tā ir prioritāte, un mēs to realizējam. Te jāsaprot, ko pašreiz nozīmē prioritāte. Tas nozīmē priekšrocības pie jaunām piegādēm vai sarežģītām apmācībām, tur viņiem ir priekšroka. Viņiem dodam vairāk. Tikai es gribētu teikt, ka līdzekļu attīstībai mums šobrīd nav. Tas ir nākotnes plāns, pieņemot, ka valsts ekonomika attīstīsies, ka valsts kase pildīsies atbilstoši prognozēm. Ko mēs šobrīd spējam darīt? Pamatā tā ir brigāde, sauszemes spēku karavīri, tas ir vienīgais operāciju veids, kuram mēs veltam maksimāli daudz līdzekļu, tik, cik nepieciešams starptautiskajām operācijām. Tās mēs nodrošinām gan pašu spēkiem ar līdzekļiem, gan mūsu sabiedroto atbalstu, lai garantētu, ka karavīrs ir apmācīts, ekipēts un spēj izpildīt uzdevumus minimāli zemākajā riska līmenī. Protams, tā ir kaujas operācija. Mēs ar šiem pasākumiem garantējam minimālu risku viņa veselībai, dzīvībai. Savukārt dažādiem Latvijas uzdevumiem naudas attīstībai vispār nav. Mēs tikai pamatā šobrīd turpinām lietot, drīzāk nolietot, mūsu ekipējumu, autotransportu, munīciju, arī turpinām izšaut munīcijas rezerves mācībās, lai garantētu šo minimālo kaujas apmācību. Arī citās kaujas vienībās, ne tikai tajās, kas dodas uz Afganistānu. Tāpēc par attīstību nedrīkstam runāt, pašlaik runājam par izdzīvošanu. Jaunas iegādes - jaunu ekipējumu iepērkam vienīgi starptautiskajām operācijām.
Igaunijas prezidents nesenajā vizītē Latvijā daudz runāja par aizsardzības tēmu, uzsvēra igauņu priekšrocības ar obligāto dienestu.
NATO un ES katra valsts veido atšķirīgus aizsardzības modeļus. Nevarēšu nosaukt nevienu valsti, kura identiski kopētu aizsardzības modeli. Katra valsts atrodas citādā ģeopolitiskajā situācijā. Daudz faktoru ietekmē bruņoto spēku attīstību. Pēc pašreizējās draudu analīzes un dažādām citām vērtēšanas metodēm Latvija nonāca pie slēdziena, ka mūsu profesionāļu un brīvprātīgo karavīru skaits apmēram atbilst tam daudzumam, kāds ir nepieciešams Latvijai krīzes periodā. Paturēsim prātā, ka esam NATO dalībvalsts, tāpēc mūsu plānošana nedaudz atšķiras. To arī apliecina tendence kopumā Eiropā un pasaulē. Manuprāt, obligātais dienests ir palicis tikai divās trijās valstīs Eiropā. Pat Zviedrija, ko varētu uzskatīt par vienu no stingrākajām pašaizsardzības valstīm, arī tikko atteicās no obligātā dienesta. Tā ir paļaušanās uz alianses principiem, jo kari kļūst tehnoloģiski sarežģītāki, kur obligātā dienesta karavīrs, kas nodienējis gadu, vienmēr nav spējīgs operēt ar sarežģītām sistēmām, tāpēc ir vajadzīgs profesionālais karavīrs. Mums jāattīsta tādas vienības kā speciālo uzdevumu vienība. Spējas, kuru sagatavošana prasa vairāk nekā dažus gadus, tie ir pieci septiņi gadi. Tādi speciālisti kā kaujas inženieri, nesprāgušās munīcijas speciālisti vai gaisa telpas kontrolieri. Mēs ejam to ceļu, ko nosaka atrašanās aliansē. Ja mēs nebūtu NATO, noteikti pārplānotu valsts aizsardzību.
Tomēr Igaunijas prezidents apgalvo, ka viņi var mobilizēt 30 tūkstošus, ko var Latvija?
Mobilizēt mēs varam, mums ir apmēram 40 tūkstoši pilsoņu, kas izgājuši obligāto dienestu brīvvalsts laikā. Tie ir cilvēki, kas ir atvaļinājušies, bet joprojām atrodas aktīvo iesaucamo rezerves karavīru vecumā. Mums ir no kā izvēlēties. Runa ir par to, ja situācija mainītos, mums nāktos ieguldīt papildu līdzekļus cilvēku ekipējumā, apbruņojumā, varbūt būtu jāveido jaunas noliktavas, apmācību centri. Tas ir izdarāms. Bet nevar teikt, ka nav apmācītu pilsoņu. Viena cita lieta - svarīgākais panākt, lai šie cilvēki būtu ieinteresēti pievienoties zemessardzei, kurai jau ir komandstruktūra, štābi, noliktavas, saimniecība, ieroči, savas tradīcijas. Kā piesaistīt šos rezervistus, lai tie brīvprātīgi ienāktu zemessardzē? Tas noteikti stiprinātu zemessardzi un valsts aizsardzību, un tas ir pamatuzdevums. Atrisinot šo, mēs atrisinām daudzus citus jautājumus. Piebildīšu par zemessardzi: kā brīvprātīga struktūra ar visu, kā tai vēl trūkst, ar nepietiekamu līdzekļu piešķiršanu - tā ir kaujas spējīgākā, spēcīgākā brīvprātīgo kaujas struktūra Baltijas valstīs.
Vai pie mums arī plānotas tādas mācības kā Kevadtorm Igaunijā - plašas mācības ārpus poligona civilā teritorijā?
Mēs to darām, varbūt mērogi ir citi. Arī pagājušajā gadā notika mūsu brigādes mācības, apvienotas kopā ar vienu no zemessardzes novadiem. Mēs strādājām ar pašvaldību Mālpilī, cieši sadarbojāmies. Mālpilī izvērsām savus štābus pašvaldībai piederošajās infrastruktūrās, izmantojām pašvaldībai piederošos īpašumus, arī laukus. Es gribu pateikt paldies arī privātīpašniekiem, jo, veicot mācību plānošanu, vēršamies pie konkrētiem zemes īpašniekiem, slēdzam ar viņiem sadarbības līgumus.
Vai mācības Sabre strike kļūst interesantākas un komplicētākas?
Protams. Iepriekšējais Sabre strike bija pirmās šādas mācības. Šīs ir pavisam citā kvalitātē, gaisa elements ir ļoti būtisks, jo arī no mūsu pieredzes Afganistānā šī sadarbība starp aviāciju, uguns atbalstu no gaisa un sauszemes spēkiem ir kritiski svarīga, un to tad arī mēs šeit, Ādažos, pirmo reizi ļoti rūpīgi vingrinājāmies Sabre strike laikā. Šī vingrinājuma sarežģītību apliecina fakts, ka kaujas lidmašīnas A-10 lidoja pie mums no Mičiganas, trīs reizes gaisā uzpildoties, ar visām gaisa uzpildes lidmašīnām. Tā ir ļoti sarežģīta militārā operācija.
Vai Latvija drīzumā spēs veikt militāros iepirkumus kopā ar kādu citu valsti?
Mēs jau to darām. Tikko trīs Baltijas valstu ministri vienojās, ka nākamgad tiks veikti kopīgi munīcijas iepirkumi trim Baltijas valstīm. Esmu pilnīgi drošs, ka šis iepirkums būs ekonomiski izdevīgāks, jo apjomi būs krietni lielāki, un Latvija no tā iegūs, arī igauņi un lietuvieši. Ir noteikta virkne jomu, kurās mūsu valstīm ir interese iegādāties ieročus, munīciju un ekipējumu, to darīsim. Mēs atgriežamies pie jautājuma sarunas sākumā - ja nav šāda attīstības plāna, nav arī igauņiem un lietuviešiem, mēs nekad nespēsim sinhronizēt mūsu iegādes.