Par jelgavnieku es kļuvu brīdī, kad sāku strādāt Jelgavas rajona padomē par priekšsēdētāju, un tas bija 1990. gadā, tad šīs padomes ēka atradās Jelgavas pilsētā. Un tad arī sākās cieša sadarbība ar pilsētu.
Bet, kad gājāt politikā, vai izšķiršanās par Zemnieku savienību bija tā uzreiz?
Nu nē… Sākumā man bija ļoti tuva arī Latvijas ceļa politika. Bet bija tāds izšķirīgs brīdis, kad nobalsoja tādā ne sevišķi korektā veidā par to, ka likvidē rajona padomes. Un tad es izšķīros, ka, nē, ar tādiem (Latvijas ceļš) es neiešu… un es izlēmu pievienoties Zemnieku savienībai.
Jau no 2001. gada vadāt Jelgavu. Vai neesat paguris?
Esmu izvēlējies šo ceļu iet, un noguruma nav. Tā dzīve ir pietiekami strauja… pilsēta ir ļoti daudzveidīga, tā daudz prasa. Pašvaldībā tas ir raksturīgi, ka tev ir visas dzīves sfēras. Tev jābūt gan uzņēmējam, gan administratoram, gan medicīna jāpārzina.
Arī tiesnesim?
Jā, dažkārt jābūt arī tiesnesim strīdos. Cilvēki nāk un prasa risinājumus problēmām ar savu kaimiņu.
Bet vai pašvaldību vadīšanai nav kāda ilguma cenza, pēc kura draud zināma stagnācija?
Grūti ir pateikt, varbūt attīstītā sabiedrībā tas būtu savādāk, ļoti iespējams, ka iestājas stagnācija. Bet mums dzīve tik strauji rit uz priekšu… un tu nevari ne mirkli tā atlaisties un teikt - nu viss ir padarīts.
Kas ir vieglāk - būt par ministru vai pilsētas galvu?
Nu ministram ir jāredz viss lauciņš, kas, protams, ir sarežģīti. Tas sarežģītākais un nepatīkamākais ir, ka, būdams ministrs, tu bieži vien neredzi to tiešo rezultātu. Kā pilsētas galva tu redzi to tiešo, taustāmo sava darba rezultātu. Un, ja tu dabū par muguru, tad skaidri redzi - par ko. Ministrs bieži nesaprot, par ko viņu sit. Tāpēc man ļoti patīk šis pilsētas vadīšanas darbs.
Vai Latvijā krīze ir pārvarēta?
Domāju, krīze zināmā mērā sāk beigties. Un tas arguments ir - paskatoties uz pilsētu, valsti, es redzu, ka beidzot esam sapratuši - bez darba nekā nebūs. Sākam to saprast. Ka nekustamo īpašumu tirgus nav tas, ar ko sev nopelnīsim labāku dzīvi. Ražošana kļūst par aizvien svarīgāku nozari. Ja paskatāmies pilsētu, tad apstrādājošā rūpniecībā 60% ir eksports. Piecu gadu laikā tas ir dubultojies.
Visu laiku mēs priecājamies par eksportu… bet importu aizvietojoša ražošana?
Jā, šeit ir lielas vietējā tirgus problēmas, jo mums iekšējais tirgus sāk sarukt tāpēc, ka cilvēkiem nav naudas. Un pieprasījums un cilvēku gatavība pirkt mūsu pašu saražotos produktus krītas. Tiekoties ar lielo tirdzniecības tīklu vadītājiem, viņi neviens neplāno lielus pieaugumus. Tāpēc, protams, ļoti svarīgs temats ir iekšējā patēriņa pieaugums. Cilvēkiem ir vajadzīga nauda.
Nu, līdz iestāsimies eiro, mēs vēl taupīsim...
Esam aizgājuši to izdevumu samazinājuma ceļu, bet šie samazinājumi ne vienmēr ir bijuši labi apdomāti. Un mēs neesam devuši naudu uzņēmējdarbības attīstībai. Esam bijuši ļoti paklausīgi Eiropas regulām, kaut gan faktiski, ja aizbrauc uz citām Eiropas valstīm, tās dara pavisam citādi - tur valsts un pašvaldības palīdz attīstīt biznesu.
Mēs, piemēram, šobrīd pat nedrīkstam to darīt, esam ar likumu no tā nogriezti nost.
Kas jums kā pašvaldības vadītājam sasien rokas investīciju piesaistē?
Viens faktors ir infrastruktūra - ko mēs spējam piedāvāt, un vai tas ir līdzīgs tam, ko piedāvā Lietuva, Igaunija. Mums ir bijuši lieli uzņēmēji, kas teikuši - jā, mums patīk, bet kā jūs varat mums palīdzēt šīs investīcijas mīkstināt? Es saku - nekā!
Kaut kāds atlaides?
Jā, piemēram, nodokļu atlaides, tas, ko citas valstis izmanto. Arī zemes nomas ierobežojums uz 12 gadiem ir ļoti būtisks. Nu kurš nāks taisīt nopietnu biznesu uz divpadsmit gadiem?
Tā ir tāda kā neuzticība no valsts puses?
Vispār tas viss saistīts ar to, ka aizvien mums it kā neuzticas, visi tie ierobežojumi, pārregulējumi. Mūsos ir ļoti dziļi iesēdusies filozofija, ka mēs visi esam zagļi. Tas uzliek visus tos nenormālos birokrātijas slogus. Piemēram, 2001. gadā mēs varējām vienoties par zemes cenu - zemes cena ir tāda, bet, ja tu nāc ar lielām investīcijām, - tad citāda. Un viņš ienāk un apgūst to teritoriju. Šodien es vairs investoram tādus piedāvājumus nevaru iedot.
Man bija pārmetumi - kāpēc es tik lēti esmu pārdevis zemi. Bet dārgāk investors nebūtu pircis, viņš būtu aizgājis projām, un šodien tā zeme būtu aizaugusi. Kāda jēga zemes cenai, zemei taču jāstrādā!
Kas vēl par problēmām?
Otrs svarīgais temats ir darbaspēks. Ja mēs spēsim attīstīt arodizglītību, kura šobrīd ir bēdīga, ja spēsim nodrošināt tādu elastīgu, operatīvu arodizglītību, tad tas būs vēl viens faktors investoru piesaistei. Jo tas vienmēr ir investoru jautājums - kāds ir darbaspēks, un kur es varēšu sagatavot sev piemērotu darbaspēku.
Un trešais faktors - pilsētvide. Gan drošība, gan sociālās iespējas. Tāpēc arī pilsētvides naudas, ko ieguldām infrastruktūrā, - tas paaugstina teritorijas konkurētspēju.
Par topošo Nacionālo attīstības plānu (NAP) - kāds ir jūsu skatījums no pašvaldību viedokļa?
Mēs, Lielo pilsētu asociācija, esam ļoti iesaistījušies šajā procesā. Šeit mēs gribam iestrādāt lietas, lai NAP būtu ar skaidru sapratni par to, ka pašvaldībām ir savi uzdevumi. Un pilsētvide ir viena no prioritātēm.
Un tad tikai pilsētas augs, bet lauki tukšosies?
Nu visa pasaule tagad strādā uz ideju - pilsēta kā ekonomiskais dzinulis, attīstītājs. Bet tas ir teritorijas, visas pieguļošās teritorijas, ne tikai pašas pilsētas, attīstītājs. Mēs te lieki mēģinām saskatīt pretrunas, mums šīs pretrunas jāmazina. Kāds mūsu valsts galvenais uzdevums? Manuprāt, tas ir noturēt cilvēku Latvijā, lai viņš nebrauc prom. Kā to var izdarīt? Pirmkārt, vajadzīga labi, nu kaut vai normāli, atalgota darbvieta. Bet tā labi atalgotā darbvieta būs pilsētā. Ja skatāmies laukos, skaidrs, ka tur nodarbināto skaits samazinās. Līdz ar to atbrīvojas cilvēki, kam vajag darbu. Kur viņš dosies. Vai nu uz pilsētu, kur būs labs darbs, vai arī viņš dosies uz Īriju. Mūsu uzdevums - lai viņš paliktu šeit. Bet, lai tas notiktu laukos, lai viņš tiktu līdz tam darbam, viņam vajag labus ceļus, pa kuriem viņš var aizbraukt, viņam vajag labu sabiedrisko transportu… Bet šodien tieši tam mēs esam atņēmuši naudu. Un faktiski, runājot par to, lai cilvēki paliktu Latvijā, mēs darām visu, lai viņš brauktu projām. Būtu jāsaliek visa nauda kopā, lai šo problēmu risinātu.
Vai mēs tā kopumā valstī Eiropas naudiņas tērējam lietderīgi?
Nu tās naudas, ko esam tērējuši pilsētvidei, mēs esam lietojuši ļoti mērķtiecīgi, esam uzlabojuši infrastruktūru.
Vispār runājot, man liekas, ka pats svarīgākais ir valsts līmenī nodefinēt, kādu ceļu mēs īsti ejam. Vai mēs ejam nozaru attīstības ceļu, kad katra ministrija dara savu, bet kopskatījuma nav. Vai arī mēs ejam reģionālās, teritorijas, attīstības principu, kad mēs sakām - reģions, teritorija ir tā, kurā mēs liekam iekšā naudu. Un nauda ir jādod teritorijām... arī lauku teritorijām.
NAP formulētais uzstādījums: ekonomikas izrāviens un IKP pieaugums 5% - vai tie ir adekvāti izvirzīti mērķi?
Svarīgi jau, ko mēs īsti reāli varam un kā mēs tos mērķus sasniegsim.
Vai NAP ir iezīmēti šī izrāviena instrumenti?
Nu uz šodienu es vēl tur tos neesmu redzējis. Un es domāju, ka NAP tik vienkārši arī nemaz neveidosies. Un šeit būs viena no tām problēmām, kas kopumā valstij ir, - tās ir mūsu attiecības ar Eiropu. Jo mēs tā īsti neesam nodefinējuši, par ko tad mēs Eiropā cīnāmies. Labi - lauksaimniecība, skaidra lieta. Bet vēl? Kas mums nodrošinās šo lēcienu? Vai tie būs kādi lieli projekti, transporta lietas? Jo esam ļoti izdevīgā situācijā. Bet šobrīd mēs Eiropā faktiski vairs pat nerunājam un necīnāmies par to vienu miljardu, ko gatavojamies zaudēt.
No kohēzijas naudām?
Jā. Un tas ir nepieņemami. Ar kādu naudu tad mēs to lēcienu taisīsim?
Vai ir atšķirība - būt mēram no valdības partijas vai mēram no opozīcijā esošas partijas?
Nu pozīcijas laiks ir pozīcijas laiks, protams, tad atbalsts jūtams lielāks. Bet tagad, kad ZZS ir opozīcijā, es tomēr neteiktu, ka ir daudz sarežģītāk. Jāatzīst, ka premjers ir ar lielu pieredzi un viņš spēj saskatīt un izprast lietas. Es nevaru teikt, ka esam kādā pabērnu lomā.
Jums jau dažas lietas arī labi izdodas, piemēram, iztirgot balsojumu Saeimā par Fiskālās disciplīnas līgumu pret naudiņu Jelgavas arodskolai.
Nu… mēs ar premjeru šo lietu pārrunājām, un premjers piekrita, ka nevar būt tā, ka šodien Zemgale ir bez arodskolas investīcijām. Šī arodizglītība ir svarīga… nu nebrauks zemgalieši uz Daugavpili mācīties būvniecību. Un premjers mani saprata.
Un tas kaut kā sakrita ar to balsojumu Saeimā.
Nu parasti jau saka - esi pareizajā laikā un pareizajā vietā
Tradicionāli daudzi jelgavnieki brauc uz Rīgu strādāt, vai tas mainās?
Tas skaits ir diezgan nemainīgs. Sākumā bija ļoti liela vēlme šo cilvēku skaitu būtiski samazināt, pievilkt Jelgavai. Bet, tā kā Rīgā strādā ļoti daudz tā saukto balto apkaklīšu, tad viņiem piedāvāt kaut ko alternatīvu nav iespējams. Tāpēc es šajā jautājumā vairs nesaspringstu. Tagad otrādi - ceļam termināļus, nodrošināsim autobusus, jo plūsma jau nav tikai uz Rīgu, ir palielinājusies plūsma arī no Rīgas uz Jelgavu. Bet, par ko mēs cīnāmies, - tas ir par uzņēmēju, lai viņš būtu ieinteresēts taisīt biznesu Jelgavā.
Kas ir pēdējā laika labākie veiksmes stāsti uzņēmējdarbībai Jelgavā?
Manuprāt, ļoti labi sevi attīsta Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca. Tas sevišķi izpaužas pievienotajā vērtībā, ražošanas efektivitātes pieaugumā.
Mums ir ienācis Evopipes, kas ražo plastmasa caurules, ļoti liels ir ražotās produkcijas eksporta apjoms, pat uz Singapūru.
Kas ir ar to autobusu ražošanu - būs, nebūs?
Tas mums ir tāds... gan veiksmes, gan problēmu stāsts. Mums pietrūka četru piecu mēnešu, lai palaistu līniju un dotu pilnā jaudā autobusus, un sūtītu tos uz Maskavu… jo Lužkovu nomainīja, un, kamēr jaunais Maskavas mērs iestrādājas, tikmēr viss apstājās. Bet varam lepoties, ka rūpnīca nav aiztaisīta, tā ir, mēs šodien ražojam autobusus un cenšamies pierādīt gan Latvijā, gan pasaulē, ka tie ir labi. Mēs nodrošināsim paši savu autoparku ar divdesmit pieciem autobusiem.
Kā pilsētai iet ar energotaupību?
Nu mēs esam to četru Latvijas pilsētu vidū, kas iestājās tajā Piebalga organizētajā Eiropas pilsētu mēru paktā, kur mēs apliecinājām savu apņēmību līdz 2020. gadam samazināt izmešus par divdesmit procentiem. To parakstījuši vairāki simti Eiropas pilsētu. Strādājam pie māju siltināšanas, bet jāatzīst, ļoti sarežģīti ar to iet privātmāju sektorā, jo tās procedūras, visi tie iepirkumi ir ļoti smagi. Un rezultātā mēs neapgūstam to naudu, kas stāv.
Šobrīd kopā ar somu kompāniju būvējam biokatlu māju, kas būs lielākā Latvijā, kas ražos gan elektrību, gan siltumu. Un mūsu aprēķini rāda, ka varēsim samazināt siltuma tarifus. Un naudu, ko šodien atdodam Gazprom, atdosim vietējiem uzņēmējiem.
Kam visvairāk šobrīd pietrūkst naudas?
Nu, protams, infrastruktūra ir nebeidzams stāsts. Un tomēr svarīgākā tēma ir izglītība un jaunas darbvietas, palīdzot uzņēmējdarbībai.
Jūs jau paši uzņēmējdarbībā nepiedalāties, tādas idejas, kā Rīgai tirgot ūdeni, jums nav?
Nē, tādu ideju mums nav, bet vispār, es nesaprotu, kāpēc valstī mēs esam sabijušies no tā, ka ar pašvaldības atbalstu varētu veidoties uzņēmējdarbība. Piemēram, es te biju Somijā vienā pašvaldībā, mēs taču to Somiju visur liekam par paraugu. Jautāju - vai jums ir pilsētai piederošas mājas? Jā, esot. Tad jautāju - vai tās mājas jums ir kā sociālā palīdzība? Nē, mēs tās vienkārši komerciāli izīrējam. Mēs to tā drīkstam.
Bet pie mums - Lembergu vienreiz gandrīz gribēja tiesāt par to, ka viņš neprivatizēja dzīvojamo fondu. Un nu mēs visu tādu fondu esam pazaudējuši. Un tie ir tādi pazaudējumi, ka mēs vēl ilgi netiksim ar to galā. Jo tagad ar to māju īpašnieku kopumu, kur septiņdesmit ģimenēm jāspēj vienoties, tas ir tik sarežģīti. Un tas arī traucē to pašu māju siltināšanu.
Kāda ir politiskā situācija Jelgavā, jūsu mēra amats ir drošs?
Ir stabila, mums ir koalīcija, desmit deputātu pozīcijā - ZZS, tēvzemieši, Vienotība un daļa no Saskaņas.
Ja ZZS zvaigzne galīgi norietēs, vai veidosiet kādu reģionālo partiju, kā tagad daudzi?
Mums Latvijā tā ir - kā kas, tā jauna partija. Nu beidzam. Ir jāstiprina tā pozīcija, kurā tu esi. Kāpēc tās jaunās partijas veidojas - cilvēki saceras un ātri viļas. Un mētājamies no viena pie otra. Bet jācīnās par savām idejām partijas iekšienē, nevis - ak, man nepatīk, taisīšu jaunu vai skriešu pie citiem. Un tad vairs neviens nesaprot, no kurienes esi un kādas intereses aizstāvi. Un bieži intereses izrādās tīri personiskas.