Lamāt valdību un pašu neizdarības sekās paranoiski meklēt pret krietnajiem latvjiem vērstas starptautiskas sazvērestības liecības ir viena lieta. Tur «vidējam latvietim» viss skaidrs. Bet kas atklājas, kad no šiem salīdzinoši nedaudzajiem «viņiem» kritiski vērtējošs skats tiek pavērsts uz daudzajiem pašiem? Tur parādās vide, no kurienes dažāda kalibra un noslieču neprāši nāk, - tauta.
Latvijas ļaudis neprātību ziņā, ieskaitot «biznesa plānu» krīzes laikā piepelnīties «laimētavās» un fantastisku peļņu sološās avantūrās, nav unikāli. Izrādās, arī salīdzinoši nosacītas krīzes piemeklētie briti rīkojas līdzīgi. Bet šeit vietā mammas rājiens no bērnu dienām: «Ja visi akā lēks, tad tu arī!?»
Daudzmaz saprātīgu un secīgi domājošu cilvēku izbrīna, ka leiputrijas mālētāju krāpnieciskais arods uzzeļ krīžu laikos. It kā taču cilvēkiem būtu nācies mācīties no savām kļūdām, ka nekas pats no sevis nerodas, bet iegūstams smagā darbā. Bet, ja esi iegrābies «bezmaksas sierā», tad sāpīgā atjēgšanās peļu slazdā (parādu slogs u. tml.) varēja taču gan būt iemesls atjēgties un sev nozvērēties - nekad vairs! -, nevis gāzties iekšā vēl dziļākās lamatās.
Nav brīnums, ka no šādas vides izvirzīti valdnieki arī ir ar slimīgu tieksmi cerēt, ka šoreiz gan paveiksies, sliktās dienas pāries un saulīte uzsmaidīs pati no sevis - bez tiešām strukturālas un neizbēgami sāpīgas (pašiem - ne tikai citiem) kļūdu labošanas un neatkārtošanas.