diena.lv/jani, gan Krišjāņa Barona muzeja vadītājas Rūtas Kārkliņas aktivitātēs. «Jāņi mums dod iespēju lepoties ar to, ka esam latvieši. Mēs esam vienīgā tauta, kurai ir tik daudz dziesmu - veltītu tikai šai vienai naktij. Vasaras saulgriežus jau svinējušas daudzas Eiropas tautas, taču citur šīs tradīcijas nav saglabājušās tā kā mums, latviešiem,» saka I. Reizniece.
Esam kļuvuši zinošāki, izglītotāki Jāņu svinētāji nekā pirms desmit divdesmit gadiem?
Es taču pati arī sāku ar divām Jāņu dziesmām! Pēc konservatorijas absolvēšanas viena no pirmajām atklāsmēm bija tā, ka uzzināju - ir vēl 1155 dažādas melodijas! Mācoties augstskolā, man nekad nav gribējies kāpt uz skatuves, bet, kad uzzināju, ka ir tāda bagātība, par kuru neviens nenojauš, muti vairs nevarēju turēt ciet. Gribējās dziedāt, stāstīt, gribējās, lai par to uzzina visi citi.
Kad izdomāju, ka vajadzētu sākt Jāņu mācības, man draugi teica: «Ko ņemies, ko uzmācies cilvēkiem, kam vajag, tie atradīs.» Taču tie, kas nezina, tā arī paliks nezinot, kur meklēt? Folkloristi jau nav tie cilvēki, kuri ļoti māk sevi reklamēt.
Līdz ar Jāņu mācībām visus šos gadus jūnijs - laiks pirms Jāņiem - man vienmēr ir bijis brīnišķīgu emociju laiks, īpaši pirmajos gados. Katra tikšanās bija bagātinoša. Es atceros K. Barona muzeju un visas tās daudzās vietas, kur cilvēku sanāca pilns. Viņi gribēja mācīties un nekautrējās, ka kaut ko nezina. Īpašs gandarījums par tiem gadījumiem, kad pēc vairāku gadu mācībām jaunas sievietes sajutās gatavas uzņemties Jāņu mātes pienākumus, un tas viņām arī lieliski izdevās. Ir diezgan daudz šādu stāstu. Man pašai nav savas lauku mājas, un es nekad arī neesmu bijusi Jāņu māte. Es vienmēr esmu, tā teikt, Jāņu mātes dziedošā daļa.
Bet tā ir viena no svarīgākajām!
Jāņos ir jāizdzied. Dziesmas ir jāzina, un ar divām melodijām vien nepietiek, jo situācijas ir tik dažādas. Ir klusāki brīži - saules pavadīšana un saules gaidīšana. Ir ugunsritenis no kalna, uguns iekuršana, mielasts, jautri danči un atkal teiksmaini brīži nakstvijoļu pļavā.
Bet nav jau arī visu laiku jādzied! Es varu arī iedomāties, ka kāds cilvēks klusēdams Jāņos ir viens pats pie jūras. Jo cilvēki ir dažādi, un situācijas dzīvē arī. Saulgrieži ir laiks, kad mēs sajūtamies kā dabas daļa, un to gan nevajadzētu sev atņemt. Mūsu platuma grādos tas ir brīdis, kad viss zied. Zeme, debesis, uguns, ūdens - visas stihijas piedalās šajā mistērijā, šajā rituālā.
Bet Ziemassvētki? Tur taču cerība, ka nāk gaišāks laiks.
Protams. Bet tas ir auksts laiks, un pa sniegu nevari visu nakti dzīvoties.
Projekts Piedzīvosim Jāņus tagad it kā ir palaists vaļā.
Tāpēc arī gribu teikt lielu paldies visiem tiem, kuri piedalījās un vēl piedalās, kuri dalījās zināšanās un pieredzē. Un dara to arī tagad! Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa sabiedriskā kārtā uzņēmusies koordinēt un savest kopā tos, kuri grib mācīties, ar tiem, kuri var mācīt.
Es esmu mazliet pagājusi nost, jo nemāku strādāt uz pusslodzi. Ja daru - tad ar sirdi un dvēseli. Stāstu savu pieredzi, un tas vienmēr ir bijis ļoti emocionāli... bet pēdējos gados ir bijis tā, ka pienāk Jāņi un man ir sajūta, ka esmu savus svētkus jau izstāstījusi, esmu sevi izrunājusi tukšu.
Tā gaidīšana ir bijusi tik piesātināta?
Jā, pati to izvēlējos, savukārt pašā Jāņu vakarā publiskos pasākumos piedalīties atteicos vismaz gadus divdesmit. Kamēr bērni izaug.
Jāņi vai saulgrieži?
Es nešķiroju. Man Jāņi ir saulgrieži. Tagad latvieši sāk dalīties divās daļās - tie, kuri svin Jāņus, un tie, kuriem saulgrieži ir svētki, tā teikt - pareizais datums. Bet mūsu senči tādu vārdu kā «saulgrieži» nemaz nezināja. Visas dziesmas ir par to, ka «Jānīti gaidām». Ko nozīmēja šis vārds pirms tūkstoš gadiem, to mēs neviens nezinām. Varbūt tā bija Saule?
Var jau tradīcijas attīstīties, izmainīties un piedomāties klāt, bet… man, manai ģimenei, maniem draugiem Jāņi ir skaisti svētki. Man nav vajadzības no kaut kā norobežoties, jo Jāņi bijuši vienmēr, kopš sev atklāju folkloru. 21. jūnijā, ja ir iespējams, es izbraucu ārā, palasu zālītes un ieeju pirtī, bet Jāņi kā tautas svētki, nevis kā maģiskie rituāli ir Jāņu vakarā. Tie tūkstoši tautasdziesmu, kas mums ir atstāts mantojumā, ir no tām Jāņu mātēm, kas svinēja Jāņu vakaru.
Kādi būs jūsu Jāņi šogad?
Visus tos gadus, esot Jāņos starp savējiem, esmu dziedājusi un spēlējusi. Visu vakaru, nakti, rītu... Tā slodze ir simtreiz lielāka, nekā padziedāt pāris stundu pie mikrofona un vēl saņemt par to naudu. Bet pirms trim gadiem ļoti harmoniski sanāca, ka man piedāvāja piedalīties Jāņos Rīgas augstākajā un zaļākajā kalnā - Dzegužkalnā. Dzegužkalns ir mans kalns - te dzīvoju, pirmo reizi laidos no kalna ar slēpēm. Te, Iļģuciemā, dzimuši Iļģi. Harmoniski tāpēc, ka jādod iespēja darboties jaunajiem. Ja es visu laiku pa priekšu grozos, tad jau viņi nevar pārņemt stafeti. Lai gan nakts ir īsa, kad nospēlēšu Dzegužkalnā, tad laidīšu pie savējiem uzspēlēt dančus nakts otrajā pusē un sagaidīt sauli.
Kādi ir pilsētnieki, kas atnāk uz svētkiem? Sēž kā koncertā un skatās - ko nu parādīs, ko nu uzdziedās?
Pirmajā reizē es arī biju ļoti bažīga un jautāju - vai būs apsardze? Bet publika ir jauka un atsaucīga. Daudzi gribēja darboties līdzi, atnākuši tautas tērpos. Danču kluba jaunieši jau prot aizraut dejā. Dzegužkalnā uz Jāņiem sanāk ne tikai latvieši. Nāk ģimenes, nāk vientuļnieki.
Vai jaunā paaudze folklorā ienāk?
Jau ir ienākusi. Par to liels prieks. Bet par Jāņiem runājot, man ir svarīgi, lai arī bērniem būtu nodarbošanās. Esmu skolotāja, man pašai ir bērni un mazbērni, tāpēc no sākta gala meklēju rotaļas. Dažas nācās arī pielāgot. Visi zina, ka ir Krauklīts sēž ozolā, bet tekstos ir Jānīts sēž ozolā, un tā arī mēs dziedam. Rotaļas nofilmējām, un visas var apskatīt laikraksta Diena mājaslapā Jāņu sadaļā. Bērni skatās, iemācās un tagad pamāca vecākus. Bērni ir arī lielākie palīgi svētku gaidīšanā.
Kā īsti ir ar to saulītes piesaukšanu? Spīguļo, saulīt dziedam ik gadu, bet Jāņos - kā līst, tā līst?
Tādi īsti pielijuši Jāņi man laikam tikai kādas divas reizes bija. Faktiski vienu gadu bija tā, ka ārā nevarējām iziet. Tad nu sēdējām lauku mājā, kur nav elektrības, un visu nakti dziedājām. No rīta uzlēca saulīte, un visus dančus gājām otrā dienā.
Ārpus Latvijas robežām ir daudz latviešu. Vai nav tā, ka tikai aizbraucot saprot - to bagātību, kas ir mūsu folklora, tā vienkārši nevar paņemt līdzi?
Folklora, tradīcijas, arī kā valoda - dzīvo tikai tad, ja tās lieto, darbina, praktizē.
Aizbraucot no Latvijas, cilvēki jūt, kas viņiem un viņu bērniem pietrūkst, un saprot, ka nav cita ceļa - kā pašiem darīt. Es zinu vairākus brīnišķīgus piemērus, kā cilvēki, kas Latvijā varbūt nemaz nebūtu paskatījušies uz folkloras pusi, esot citās zemēs, saprot, ka viņi negrib zaudēt latviskumu, un dara. Tradīciju ir ļoti, ļoti daudz, un katrs var izvēlēties to, kas viņam patīk un ir vajadzīgs.
Vai nāk klāt jaunas tradīcijas?
Tradīcijas, ja tās ir dzīvas, saprotams, mainās. Nu kur rīdziniekiem govis un miežu druva, kas jāaplīgo?! Mēs paņemam no tradīcijām to, ko bez māžošanās un izlikšanās varam īstenot. Un, protams, klāt nāk jaunas tradīcijas. Piemēram, uguns rituāls, ko pirmo reizi Latvijā veica Rasma Rozīte pirms 25 gadiem. Visticamāk, mums arī tāds ir bijis, taču latviešu folkloras materiālos neesmu atradusi informāciju. Tiem, kas veic šos uguns rituālus, ņemot talkā citu tautu pieredzi un savu iztēli, ir viņu redzējums un interpretācija, un dažiem izdodas ļoti skaisti un pārliecinoši.
Savukārt tiem, kas veido latvisko ezoteriku, «atkodēdami» dainas un mācīdami «darbināt senās baltu zīmes», es īsti neticu. Man pašai un daudziem citiem, kas folkloras kustībā ir no sākuma, visus šos gadus visas Jāņu dziesmas ir bijušas spēka dziesmas.
Kura no visām ir tā tuvākā?
«Ai, Jānīti Dieva dēls/ Līgo, līgo/ Tavu platu cepurīti/ Līgo, līgo/ Visa plaša pasaulīte,/ Līgo, līgo/ Apakš tavas cepurītes,/ Līgo, līgo...»
Man ārkārtīgi patīk visas, ko dziedam! «Labvakar, rudzu lauks/kā Dieviņš tev līdzēja/ kā Dieviņš tev līdzēja, pelēkziediem noziedēt...» Tas ir tik fascinējoši - kā tas zemes kopējs apstaigāja savus laukus, sasveicinājās ar katru labību un zāli. Lai cik grūts darbs un rūpe par ražu, viņš pamanīja, ka rudzīšam vai smildziņai ir sudraba ziedi. Un sidraba birzī zariņu nelauza, lai arī varēja, protams. Šo smalkjūtīgo attieksmi dainās man savulaik palīdzēja saskatīt Imants Ziedonis savā mazajā un tik vērtīgajā grāmatiņā Tu dzīvoji dižu darbu. Tā man bija kā rokasgrāmata, tautasdziesmu pasaulē iedziļinoties.
Kad dziedi, tad tā sajūta ir dzīva.
Tas viss tiek dots citiem caur Iļģiem.
Ne tikai. Tūliņ vaļā vērsies Šūpuļdziesmu skola Dzemdību namā, kur aicināšu jaunās māmiņas mācīties dziedāt saviem mazuļiem; pati labprāt dziedu ar maziem un lieliem bērniem. Kā maniem skolniekiem skan, var dzirdēt tikko iznākušajā dubultalbumā Gadapkārti, kurā Iļģi ir tikai pavadošie mūziķi.
Šogad esam atteikušies no piedalīšanās lielos festivālos. Mani vairs lielās skatuves nevilina. Vasarā būsim satiekami Eglē, Dziesmu svētkos muzicēsim tautas tērpu skatē, kas iecerēta kā uzvedums, folkloras dienā spēlēsim dančus pie Brīvības pieminekļa.
Bet Iļģi... diezgan ilgi jau mēs ilgstam (smejas). Taču, kamēr tā sajūta, par ko runāju, būs dzīva, tikmēr spēlēsim.