(..) Paldies Jānim Klīdzējam vēl un vēl, ka viņš manu prātu pievērsa ķinītim.
Nesen pārmiju pāris vārdus ar Juri Podnieku. Arī viņam asiņainie gabali jau līdz kaklam. Juris vairs negrib nodarboties ar to, ko līdz šim filmējis. Vairs neesot ne spēka, ne patikšanas. Darīšot ko citu. Viņš atšķirībā no manis ir daudz, daudz ko redzējis. Ne tikai asinis tajos notikumos, kas pasaules degpunktā, bet arī citu, harmonisku un normālu cilvēku dzīvi Anglijā. Jocīgi, ka ar mani, vairāk mājās sēdot un attālinoties no politikas, ir noticis tas pats. Bez lielās pasaules pieredzes, kura Jurī. Laikam tāpēc, ka es to visu pārdzīvoju sevī, bez braukšanas uz Karabahu, Gruziju, uz Angliju un citām valstīm. Tas visas manā istabiņā, pie mana galda un dvēselē. Normunds Deināts bija Jurim sastāstījis labas lietas par manu filmu. Tas starp mani un Juri radīja atklātību un uzticēšanos. Mēs jauki sapratāmies. Klāt visam tam viņš atšķirībā no manis ir Anglijā redzējis manu tēvu un pat runājies ar viņu. Aiz to vien viņš man tikpat kā brālis.
*
Rīt vakarā braucam uz Maskavu nodot filmu. Kāda atšķirība no iepriekšējām reizēm! Cik uztraukumu un pārdzīvojumu bija pirms mākslas padomes sēdēm. Nododot materiālu, pašu filmu, it sevišķi drūma bija teksta «nodošana», kad filma ieskaņota tikai ar aktieru dialogiem bez trokšņiem un blakusbalsīm. Lai cik dabīgi aktieri runātu, patiesības sajūtas nav, un tikai tāpēc, ka gaida pārrakstīšanu. Citādi nebija direktora atļaujas šo darbu sākt. Ak Dievs, kāda mašinērija strādāja pa tukšo, imitējot darbošanos, lietderību, radošo procesu un mākslu. Tagad pat jocīgi paliek, ka vairs nava tās uzmanības. Manu materiālu nav redzējis neviens no vadības. O! Es neskumstu. Tas ir lieliski! Vienīgi zinu, ka nopietnā darbā, ja mums kaut drusciņ saglabāsies kinematogrāfs, kaut kāda kontrole vai nodošana tomēr būs. Kaut vai pasūtījumam. Šoreiz mans pasūtītājs ir palicis pavisam abstrakts. Naudu deva vēl vecā ražošanas sistēma Maskavā, bet filmu pabeidzu neatkarīgajā Latvijā. Tā nu sanāca, ka mans darbs šinī ziņā ir tīri vai simbolisks. Pēdējā filma par Maskavas naudu. Un pirmā nacionālā filma. Pirmā par Latgali un latgaliski.
Bet uztraukums, ko liegties, tomēr iekšā kņud un rauj kuņģa čūlu uz smeldzi. Protams, gribas, lai pieņem labi. Un gribas ne tik daudz paša goda dēļ, bet gan tāpēc, ka filmā ir brīva un atraisīta pirmskara Latvija. Lai nu viņi, kaut nevainīgi mūsu verdzībā, ierauga, saprot un novērtē, kādu skaistu un harmonisku dzīvi te bija sabendējuši. Tā ka ir uztraukums, ir pamatīgs un, varētu pat teikt, pat-ri-o-tisks. Oho-hō! Bet goda vārds, tā tas ir! Un zinu, šis uztraukums nepametīs mani nekad, jo neizeju tautā es. Ar mani iziet Latgale. Un man gribas, lai citi to redz saskanīgu, skaistu un labestības pilnu. Būs uztraukums arī latgaliešu priekšā. Lai atzīst un pieņem kā savu.
Es nevaru līdz pat šai dienai saprast, kas ir tas spēks un jaukums, kas mani vēl tur šinī darbā. Varbūt par skaļu teikts, jo es apmierinājumu esmu jutis ļoti maz. Par visu garo laiku tāds gandarījums un laime bija tikai divas reizes. Teātra pirmizrāde Maskavā un Limuzīna pirmizrāde kinematogrāfistu kongresā Latvijā. Pārējais ir bijis tikai nemiers un mūžīga neapmierinātība ar sevi un padarīto. Visus aplausus esmu pieņēmis kā pieklājības nodevas, ne vairāk. Tikai tās divas reizes patiesi izjutu, ka esmu kaut no tiesas labu un īstu padarījis. Prieks bija vientulībā, tas jaucās ar skumjām un ilgām darīt, darīt vēl. Darīt vēl labāk.
Pirmizrādes, iznāk, nav tas prieks, kas liktu vilkt šo jūgu. Kas tad? Pats jūgs, kas ir drausmīgs? It sevišķi šinī ķinītī? Arī nē! Kas tad? Mūžīgā cerība, ka nu varēšu šoreiz. Tīri jauks ir ieceres periods. Tas no tiesas man ir visradošākais un visskaistākais, bet es diemžēl neesmu uzņēmis nevienu iecerēto un izdomāto filmu. Arī šī Cilvēka bērns vairs nava tā, kuru rakstīju Paliepī un cerēju uzņemt. Tas ir tāpat kā dzīvē. Tu ceri vienu, liktens, gadījumi un šķēršļi piedāvā ko citu. Tu cīnies, laipo, glābies, kulies tiem cauri un pāri, un kaut kas jau sanāk. Bet nava tas un tā, uz ko cerēji. Kaut kas līdzīgs. Dažs no malas varbūt pat apskaudīs un redzēs to labu esam. Tikai mēs paši zinām, cik tālu tas no ideāla, kuru esam sev nosprauduši. Tas pats arī ar filmām. Kas pievelk? Laikam jau dzīve. Vienkārši mana. Jā, laicīgā dzīvīte. Vienīgā…
Iepriekš publicētie fragmenti 23., 30. maija, 6. un 13. jūnija numurā. Turpinājums - 27. jūnija numurā
29. jūnijā 12.00-15.00 Jānis Streičs ar jauno grāmatu autogrāfu stundā Dienas ēkā Mūkusalas 15, Rīgā!