Turpinoties neveiksmēm, kluba vadības mērķi mainījās. Bija redzams, ka treneriem ir dots uzstādījums lūkoties jau nākamās sezonas virzienā. Vairāk iespēju sevi apliecināt pavērās pašmāju spēlētājiem. Tomēr nevarētu teikt, ka kāds no nosacītajiem veterāniem vai gados jaunākajiem spēlētājiem būtu patīkami pārsteidzis. Mika Indraša rezultatīvo spēli (janvārī - 7 (4+3) punkti) vairs nevar uzskatīt par pārsteidzošu, jo viņš sevi paguva pieteikt jau sezonas sākumā. Pēc krituma decembrī atkal vezuma vilcēji bija vadošās maiņas spēlētāji aizsargs Krišjānis Rēdlihs ar 7 (0+7) un uzbrucējs Mārtiņš Karsums ar 6 (4+2) punktiem. Tomēr visražīgākais bija leģionārs Pols Šekura, kuram janvārī 10 (4+6) punkti. Pēc vietas zaudēšanas pirmajā maiņā Džeimijs Džonsons izmainījās līdz nepazīšanai. Fiziski izskatījās paguris un janvārī savu bagāžu papildināja tikai ar vienu rezultatīvu piespēli. Aleksandrs Žiru četrus vārtus guva, bet, vai viņa spēle ir tik laba, lai atstātu komandā vēl uz vienu gadu, - nudien sarežģīta dilemma. Vietējie spēlētāji, kuriem visas sezonas garumā bija pieticīga statistika, tāda palika arī pēc janvāra spēlēm. Centība nepaliek nepamanīta, tomēr uzbrucējam komandai vajadzētu dot arī taustāmu labumu. Raitis Ivanāns profesionālās iemaņas dūru cīņās nav zaudējis, taču pēc līguma parakstīšanas ar viņu izskanēja arī tāds atzinums - Raitis nav tikai hokeja «policists», viņš ir arī spēlētājs... Rezultatīvāka spēle tika gaidīta arī no Māra Bičevska, Elvija Biezā, Ģirta Ankipāns, Vitālija Pavlova, Roberta Bukarta un Gunāra Skvorcova.
Vēl ir palikušas trīs spēles, un tad sekos spēlēšana jaunizveidotajā Cerības kausā. Beigu spurts daudziem lieti noderētu.