Latvija ir maza valstiņa, bet mēs varam ietekmēt procesu gan Eiropas Savienībā, gan ANO, pieņemot dažādus dokumentus. Visbiežāk pirmais iespaids ir - ko tad mēs, mēs tādi mazi, maz piesārņojam, bet jāskatās kā matemātikā - viens plus viens ir divi, un tas piesārņojums, ko katra valsts rada, summējas. Salīdzinot ar attīstītajām valstīm, mēs esam zaļāki, tomēr mums ir pietiekami daudz problēmu. Saistībā ar klimata pārmaiņām ir jālikvidē vēsturiskās problēmas, kas saistītas ar padomju laikā celtajām mājām. Latvijas lielākā problēma ir energoefektivitāte - lai saražotu vienu produkcijas vienību, mēs patērējam divreiz vairāk enerģijas nekā vidēji Eiropas Savienībā. Energoefektivitātes jautājumi ir pašā ceļa sākumā un saistīti ar lieliem ieguldījumiem. Vienmēr ir neticība siltināšanas pasākumu efektivitātei, bet es pats dzīvoju daudzdzīvokļu mājā un varu apliecināt, ka tas ir kā diena pret nakti, komforta līmenis dzīvoklī ir daudz, daudz lielāks. Tomēr ir problēma ar reālajiem atbalsta instrumentiem, kas visi atrodas Ekonomikas ministrijā, un pagaidām rindas pēc energoefektivitātes pasākumiem nestāv. Vieglāk iet ar pašvaldību ēkām, ne tik viegli - ar valsts ēkām. Pašvaldības var pieteikties naudai, ko Latvija iegūst no lieko emisijas vienību pārdošanas brīvajā tirgū citām valstīm. Pašvaldības ēku siltināšanā - pamatā tās ir skolas, bērnudārzi, sociālās mājas - 2010. gadā ir ieguldīti 26 miljoni latu, un pagājušā gada beigās ir noslēgti līgumi par papildu astoņiem miljoniem, un tikko valdība lēma novirzīt vēl 7,5 miljonus, tā ka divu gadu laikā siltināšanā būs ieguldīts vairāk nekā 40 miljonu latu.
Arvien vairāk pasauli satricina dažādas kataklizmas, ir brīdinājumi par applūšanas draudiem. Ko mēs jau tagad varam darīt, lai vēlāk nebūtu jāsūkstās, ka tas nav izdarīts?
Protams, var strīdēties, kāpēc tas notiek, bet tā ir gan dabas izpausmju, gan cilvēku nepārdomātās rīcības sintēze. Latvija nav tā vieta, kur nenotiktu šādas parādības. Zinātnieki atzīst, ka mūsu platuma grādos ir ekstremālas parādības - vai tā ir ļoti karsta vasara vai ļoti daudz sniega īsā periodā, vai līst bez apstājas, un pēc tam skaitām miljonus, kas tautsaimniecībai nodarīti. Otra problēma ir ūdens līmeņa celšanās, un patlaban notiek darbs pie adaptācijas programmas, kas paredz pasākumus, lai mēs būtu gatavi pārmaiņām gan dabā, gan tautsaimniecībā. Ļoti būtisks ir aizsargjoslu likuma regulējums nebūvēt mājas kāpās, jo, ja ūdens līmenis celsies, ēkas būs jāglābj. Līdzīgi tas ir ar jebkuru upi - kāpēc Krustpils novadā būvēties pie Daugavas, ja zini, ka katru gadu applūdīsi? Ja runājam par lauksaimniecību - jāparedz, ka būs jāmaina labības veidi, mūsu selekcionāri var strādāt, lai pēc 10-20 gadiem būtu šķirnes, kas piemērotas siltākam laikam.
Nāks pavasaris, būs atkal Lielā talka, un atkal mēs runāsim, kā lai samazina atkritumu daudzumu, kas nonāk vidē. Kas ir nākamie soļi atkritumu apsaimniekošanas jomā, lai mums nebūtu jāpaļaujas tikai uz talkām?
Talkas kādu brīdi vēl būs jāorganizē, bet ir arī pozitīvas tendences, jo daudzviet ir likvidēti daudzos gados uzkrājušies atkritumu kalni mežos. Būtiskākā lieta, kur mēs esam pašos pirmsākumos, ir atkritumu šķirošana. 93% atkritumu nonāk poligonos, un, ja mēs tā turpināsim, poligoni ļoti ātri piepildīsies. Tikai 6% mēs nošķirojam, un šis daudzums ir ļoti būtiski jāpalielina. Vispirms tas ir jāatrisina Rīgai, kur saražo pusi no visiem Latvijas atkritumiem.
Bet atkritumu apsaimniekotāji apgalvo, ka šķirotos atkritumus nav kur likt - pārstrāde ir apstājusies.
Nu jau situācija atkal uzlabojas, pieprasījums pēc šķirotajiem atkritumiem uzlabojas - pēc papīra, Līgatnes papīrfabrika pieņem, augstvērtīgāku makulatūru par labu maksu ir iespējams pārdot uz ārzemēm. Ir pieprasījums pēc augstvērtīgiem metāliem, cena tirgū aug, ir pieprasījums pēc stikla pudelēm.
Cik tālu ir pavirzījusies atkritumu depozītu sistēmas ieviešana? Tās atbalstītāju un pretinieku retorika nemainās gadiem, varbūt beidzot ir kāds pavērsiens?
Ir bijuši brīži, kad mēs bijām izmisuma pārņemti, likās, ka tā ir Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām. Pašreiz mums notiek saskaņošanas process. Pirmās pozitīvās iezīmes ir tās, ka tirgotāji atnāca pie mums ar priekšlikumu, ka viņi ir gatavi iesaistīties, ja šajā sistēmā būs gan stikla, gan PET pudeles. Bija draudzīga saruna, kurā piedalījos es, zemkopības ministrs Dūklava kungs, ražotāju un tirgotāju pārstāvji. Šajā sarunā neiztika bez asumiem, bet mēs tomēr mutiski vienojāmies, ka mēs sākam ar stikla pudelēm un fiksējam laika termiņu, kas varētu būt divi trīs gadi, un no VARAM puses mēģināsim vienoties ar Finanšu ministriju un Eiropas Komisiju, ka no ES fondiem, kas pieejami atkritumu apsaimniekošanai, daļa līdzekļu būs paredzēti depozītu sistēmas ieviešanai Latvijā. Stikla depozītu varētu ieviest 2012. gadā, PET un skārda bundžiņām - 2014. vai 2015. gadā.
Kāda ir jūsu attieksme pret ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) iespējamu audzēšanu Latvijā?
Mums nevajadzētu pakļauties spiedienam, ko mēģina izdarīt lielas korporācijas, ka ĢMO ir zāles pret visām kaitēm, arī pret badu pasaulē. Latvija vēlas iet zaļāku ceļu. Mēs globālajā tirgū nekad nespēsim konkurēt ar Latvijā izaudzētiem ģenētiski modificētiem kultūraugiem, tāpēc ir jākoncentrējas uz tradicionālo lauksaimniecību, vairāk ejot bioloģiskās lauksaimniecības virzienā, radot atbalsta mehānismus bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Mēs pirms diviem gadiem esam radījuši tiesības pašvaldībām izvēlēties, ka pašvaldības ir brīvas no ĢMO, un 94 pašvaldības jau ir pateikušas savu nē. Kopumā problēma ir tā, ka tas ir laboratorijā ģenētiski radīts produkts, kura ietekme uz cilvēku vēl nav izpētīta. Nav pierādījumu, ka regulāra šo kultūraugu lietošana uzturā neizraisīs veselības problēmas, bet jau ir konstatēts, ka dzīvniekiem ĢMO rada dzimstības samazināšanos, un, ja mēs runājam par latviešu nācijas izdzīvošanu, tas nav mazsvarīgs faktors. Latvijā ĢMO var radīt lielas problēmas bioloģiskajai daudzveidībai, jo nav izpētītas sekas, ko ĢMO audzēšana var nodarīt. Ģenētiski modificētais rapsis lieliski krustojas ar nezāli pērkoni, un, ja mēs radīsim supernezāli, kas būs izturīga pret kaitēkļiem un slimībām, Latvija, kas jau daļēji ir pārvērsta par latvāniju, pārvērtīsies arī par pērkoņu zemi. Tad mēs varam aizmirst par bioloģisko lauksaimniecību, bitenieki var aizmirst par kvalitatīvu medu un bišu saimes dzīves kvalitāti un tā tālāk.
Vai jūs kā pircējs veikalā pats pievēršat uzmanību, lai nenopirktu produktu, kas ražots no ĢMO?
Protams, un likumdošanā ir noteikts, ka veikalos produktiem ar ĢMO piemaisījumiem jābūt novietotiem atsevišķi. Pārtikas un veterinārais dienests kontrolē, un ir veikali, kuros ir atsevišķas letes ar attiecīgu brīdinājumu. Diemžēl marķējums uz produkta nav ļoti liels, tāpēc ir šī pieeja, ka jābūt atsevišķā plauktā. Tā nav vēršanās pret ražotājiem, bet ir jādod cilvēkiem izvēle - ja viņš izvēlas šo preci, tad skaidri arī apzinās, ka, iespējams, pakļauj sevi riskam.