Proti, pavisam maz Liepājai/Triobet pietrūka, lai izcīnītu uzvaru pamatturnīrā un savestu abus vadošos valsts klubus kopā jau pusfinālā. Nesaku, ka liepājnieki nebūtu pelnījuši uzvarēt, taču nevienādā spēļu skaita dēļ viņiem (un arī pārējiem, kuri situāciju neizmantoja tik labi) bija priekšrocības pret VEF Rīga un BK Ventspils, kuriem katrs zaudējums bija dubulti vai pat trīskārši sāpīgs.
Tepat kaimiņos lietuvieši pēc dažādiem eksperimentiem ar atšķirīgu spēļu skaitu šosezon atgriezās pie vienlīdzības principa, un visi - gan Žalgiris, gan Mažeikai - aizvada vienādu spēļu skaitu pamatturnīrā, kas ļauj visobjektīvāk noteikt spēku samēru. Ir skaidri iemesli, kāpēc no tā cenšas izgrozīties Latvijas vadošie klubi, kuriem Eiropas kausu un citu starptautisku turnīru laikā tādējādi sanāktu ievērojami pārslogots spēļu kalendārs, taču arī šosezon VEF Rīga, un jo īpaši BK Ventspils, spēļu grafikā bija gan karstas nedēļas, gan pamatīgi bezspēļu robi.
Protams, dalība spēcīgos turnīros veicina šo klubu spēlētāju izaugsmi, taču arī Jūrmalas, Valmieras, Jelgavas un citu komandu spēlētājiem taču jādod iespēja augt un attīstīties biežās cīņās ar vadošajiem klubiem, kas šobrīd, ja neņem vērā izslēgšanas turnīru, tiem sanāk vien reizi vai divas visas sezonas garumā. Turklāt šīs sezonas rezultāti rāda, ka plaisa starp diviem favorītiem un pārējiem nebūt nav tik liela. VEF Rīga un BK Ventspils netrūka sarežģītu spēļu pret komandām, kuras cīnījās par dalību izslēgšanas turnīrā.
Plānojot nākamo sezonu, jānovēl turnīra rīkotājiem stingrāks mugurkauls sarunās ar vadošo klubu pārstāvjiem un būt arī pietiekami elastīgiem, lai neciestu ne tie, ne pārējie klubi un, pats galvenais, saglabātos intriga visās turnīra stadijās.