Nezinu, vai Sandis gribēja paķert uz zoba, domādams rubriku, kurā izceļu trīs labākos un ierakstu pēc sava redzējuma arī tos trīs, kuriem spēle nav izdevusies, taču šobrīd komandai patiešām vairāk par visu vajag aizmirst sestdienas rezultātu uz tablo un pirmdien doties laukumā, it kā nekas nebūtu noticis. Psiholoģiskajai gatavībai būs izšķirošā nozīme, jo ir redzams, ka ar Jaroslavļas komandu var spēlēt līdzīgi un arī uzvarēt.
Tiesa, ir viens būtisks priekšnoteikums, bez kura augstākas klases komandas apspēlēt nevar. Proti, nepieciešama stabilitāte pēdējā postenī. Pirms sērijas tika runāts, ka divi labi vārtsargi būs Dinamo trumpis. Pagaidām vārtsargu spēlē ir paritāte - glābējs īsti nav ne Kočņevs, ne arī Telkvists ar Holtu. Tāpēc arī 12 ripas vienā spēlē, ko izslēgšanas stadijā reti kad gadās redzēt.
Jā, Telkvists neizglāba, bet dinamiešiem vajadzētu atzīt, ka trešajā spēlē «lokomotīvei» atkal tika atļauts iekustēties pretuzbrukumos. Atkal savu ripu prettriecienā iemeta aizsargs Karels Rahuneks. Tāpat pirmais pie atlēcošās ripas bija Pavols Demitra, nevis kāds no mājinieku aizsargiem. Tomēr labā zīme sestdienas spēlē bija tā, ka komanda pie 2:7 rezultāta nenolaida rokas. Vispirms jau tāpēc, ka enerģiski uz priekšu rāvās Ozoliņš. Citi nedrīkstēja palikt nopakaļus.
No komandas kapteiņa prasmes atrast īstos vārdus lielā mērā būs atkarīgs, vai sērijā intriga saglabāsies, vai arī pēc pirmdienas spēles Dinamo situācija būs gandrīz bezcerīga. 2:2 vai 1:3 - tā ir milzīga atšķirība.